Grāmatu tops

JANA EGLE – SVEŠIE JEB MIĻEŅKIJ TI MOI

Nobalso!

Janas Egles (1963) pirmais stāstu krājums “Gaismā” saņēma Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2017.gadā un raisīja lielu rezonansi sabiedrībā. Literatūrkritiķi īpaši novērtēja autores teksta spēcīgo emocionālo pēcgaršu un drosmi rakstīt par dzīves tumšajām pusēm. Arī jaunāko krājumu raksturo emocionāla spriedze, un tajā apkopoti astoņi stāsti. To galvenie varoņi ir Latvijas cilvēki, caur kuru skatpunktu ieraugām 20. gadsimta Latviju, tie ir katrs ar savu likteni, bet cits ar citu cieši saistīti.
“Cilvēkam visvairāk nepieciešama tuvība. Otrs cilvēks – māte, bērns, mīļotais, draugs. Īstas, dzīvas un jutīgas saites, kuras cieši tur vienu pie otra un dod spēku atbalstīt otru. Kas notiek, kad kāda no saitēm piepeši pārtrūkst, aizkalst vai varbūt nekad nav bijušas? Atsvešinātība kā ūdenī iemests akmens met lokus tālāk un tālāk no centra, pēdējie viļņi jau vairs nezina, kas tos iekustinājis, taču virmodami aizslīd pakaļ visiem iepriekšējiem, skarot arvien vairāk un vairāk likteņu. Stāstu krājums “Svešie jeb Miļeņkij ti moi” stāsta par satrūkušajām saitēm. Par svešajiem, kuri īstenībā ir tik tuvi, un viņu likteņiem. Neviens nezina, vai atsvešinātībā ir iespējams iedvest jaunu dzīvību. Kādam ir jāsaņem drosme spert pirmo soli pāri laikiem, pāridarījumiem, vainas apziņai.” (Autore)
Māksliniece Aija Andžāne.

DIĀNA ČEMBERLENA – VIJOLNIECE

Nobalso!

Makfērsone visu mūžu ir ticējusi, ka viņas vecākā māsa Līza – skaistā un talantīgā vijolniece – pusaudzes gados mīklainos apstākļos gājusi bojā. Šis notikums lielā mērā ietekmējis Railijas dzīvi, kurā vienmēr klātesoša ir apziņa par zaudēto māsu. Tagad, kad miris tēvs, kārtodama ģimenes mājas arhīvu un tēva kolekcijas, divdesmit gadus pēc traģēdijas Railija atrod pierādījumus tam, ka māsa joprojām ir dzīva… Rodas neskaitāmi jautājumi. Kā tas ir iespējams? Vai tēvs to zināja? Un, pats galvenais, kas ir noticis ar Līzu? Railijas jaunie atklājumi liek apšaubīt visu, ko viņa zina par savu ģimeni.

LĀRSS KEPLERS – UGUNS LIECINIEKS

Nobalso!

Flora Hansena pelna iztiku, strādājot par mediju starp dzīvajiem un mirušajiem. Tomēr, kad vairāku simtu kilometru attālajā ciematā tiek brutāli nogalināta jauna meitene, Flora sāk redzēt īstas vīzijas. Taču tās gatavs uzklausīt tikai izmeklētājs Jona Linna.
Kaut arī slepkava aiz sevis atstājis neapgāžamus pierādījumus, asiņainas pēdas un āmuru, tomēr vienīgi Floras vīzijas apstiprina Jonas izvirzīto teoriju, ka slepkavība izdarīta ar akmeni.
Izmeklētājs atsakās no vienkāršām atbildēm un šķetina notikumus gan tālākā, gan nesenākā pagātnē. Arī paša Jonas Linnas dzīve pirms dažiem gadiem sagriezusies kājām gaisā.

NIKIJA OUENA – ZIRNEKLIS ISTABAS STŪRĪ

Nobalso!

Kam ticēt?
Kuru nodot?
Kad bēgt?
“Mans vārds ir Marija. Marija Martinesa. Esmu plastikas ķirurģe. Man ir 33 gadi. Dzimšanas vieta: Salamanka Spānijā… Un esmu notiesāta par katoļu priestera slepkavību…”
Marija atrodas cietumā, bet apgalvo, ka nav vainīga, lai gan viņas DNS nozieguma vietā liecina par pretējo. Marijai ir Aspergera sindroms, un viņas domas un atmiņas ir juceklīgas un nesaprotamas… savāda telpa… svešādi cilvēki… kāds viņu novēro…
Piekļūstot arvien tuvāk patiesībai, Marija nonāk starptautiskas sazvērestības noaustā tīklā un ir spiesta cīnīties ne tikai par attaisnošanu un brīvību, bet arī par savu dzīvību.
No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska.

LAURA VINOGRADOVA – LĀČU KALNS

Nobalso!

LAURA VINOGRADOVA:
“Jau vairākus gadus es nedzīvoju Popē, bet kalns turpinoši mani sauc atgriezties. Te skaļāk, te klusāk, bet nepārejoši sauc. Mājās. (…) Ir svarīgi jums izstāstīt, ka šie nav vēsturiski stāsti, bet es jūtu, ka tā ir noticis. Ar katru milimetru sevis jūtu. (…) Lasot es aicinu darīt to pašu – izjust. Ne salīdzināt, mērīt vai svērt, bet izjust. Sevi tai visā, jo tas, par ko es rakstot pārliecinājos – mūsos ir visa pasaule.(…)”
Popei – dzimtajai vietai – veltīto stāstu grāmata ir darbs, kuru Laura Vinogradova uzrakstījusi kā atbildi kalna saucienam atgriezties mājās. Visi trīs grāmatā iekļauties stāsti “Okša”, “Von Behr(a) un “Lācis” tapuši laikā, kad mazais, romantiskais ciematiņš piedzīvo skaistu renesansi. Pirms trīs gadiem Ventspils novadā nebija vietas ar vēl zemāku sabiedrisko aktivitāti, bet Popes estrāde – reiz mākslinieku un kultūras baudītāju tik mīlētā vieta – bija ieaugusi krūmos un aizmirstībā. “Paldies, ka atdevāt man manu Popi,” saka rakstniece Laura Vinogradova.

HANNA LINDBERGA – STOKHOLMAS VIRTUVE

Nobalso!

“Zelta pavāra” balvas pasniegšanas ceremonija ir gada spožākais notikums Stokholmas gardēžu dzīvē. Uz pasākumu ieradusies arī žurnāliste Solveiga Berga, taču smalkā pieņemšana pārvēršas murgā, kad viesu burzmā atskan šāviens.
Vienlaikus Stokholmā atgriezies skandalozais fotogrāfs Lennijs Lī. Izcietis cietumsodu par pagātnes kļūdām, viņš vēlas sākt visu no jauna, iesaistoties ēdināšanas biznesā. Viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķitis. Nejaušība Lennijam atkal liek satikt Solveigu…
Tulkojusi Vizma Zaķe.

PAULA HOKINSA – ŪDENĪ

Nobalso!

Neuzticies rāmai ūdens virsmai. Nekad jau nevar zināt, kas slēpjas dziļumā…
Upē, kas plūst cauri pilsētai, tiek atrasta noslīkusi sieviete, vārdā Nela. Vasaras sākumā līdzīgs liktenis bija piemeklējis pusaugu meiteni. Viņas nav pirmās, kas zaudējušas dzīvību šajos tumšajos ūdeņos, tomēr viņu nāve iztraucē upi un tās pagātni, paceļot augšup sen nogremdētas patiesības…
Nelas piecpadsmit gadus vecā meita nu ir palikusi pavisam viena, un Džūlsai, kas savulaik aizbēga no pilsētas uz visiem laikiem, ir jāatgriežas, lai parūpētos par māsasmeitu un stātos pretī seniem noslēpumiem, turklāt viņa apzinās, ka… Nela nekad nebūtu lēkusi upē.

VLADIMIRS NABOKOVS – CAMERA OBSCURA

Nobalso!

Vladimirs Nabokovs ir plašāk pazīstams ar romānu “Lolita”, kurš man vienmēr ir ļoti paticis, tāpēc nopriecājos, pamanot, ka latviski ir iznācis vēl viens šī autora darbs Camera obscura. Nabokovs ir dzimis 1899. gadā toreizējā Sanktpēterburgā, Krievijas. Viņam ir bijusi patiesi brīnišķīga un bezrūpīga bērnība mums grūti iedomājamā aristokrātiskā vidē un laikā, kas sen jau pazudis nebūtībā. Nabokovam bērnībā bija mīloša, ļoti turīga, aristokrātiskas izcelsmes ģimene, viņš ieguva lielisku izglītību un dzīvoja neticami skaistā un izsmalcinātā mājā. Taču viņam ļoti agri, astoņpadsmit gadu vecumā, uzreiz pēc Oktobra revolūcijas Krievijā nācās zaudēt pilnīgi visu, pamest dzimteni un izbraukt uz ārzemēm. Visu atlikušo dzīvi Nabokovs pavadīja emigrācijā. Un iespējams tieši tādēļ viņš tik labi kā neviens cits rakstnieks savos darbos ir spējis attēlot zaudējuma sajūtu – tās cilvēcisko sāpju dzīles, kas robežojas ar nebūtību. Šķiet, ka šī bezgalīgā, traģiskā zaudējuma izjūta ik pa laikam parādās daudzos viņa darbos. Nu, vismaz tajos, ko sanācis lasīt.
Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem. Tas ir sarakstīts Berlīnē tolaik, kad Nabokovs vēl rakstīja krievu valodā. Kad rakstniekam 1937. gadā nācās pārcelties uz ASV, viņš turpmāk rakstīja tikai anglu valodā, kuru jau no bērnības viņš pārvaldīja ļoti labi. Romāna galvenais varonis Bruno Krečmars ir trīsdesmitgadnieks, kuram būtībā dzīvē nekā netrūkst. Viņam ir jauka ģimene, pietiekoši lieli mantojumā saņemti līdzekļi iztikai, ne pārāk nopietns, bet gana smalks darbs (viņš ir glezniecības eksperts) un piedevām arī grezns divpadsmit istabu dzīvoklis Berlīnē. Izklausās pēc lieliskas dzīves, bet tā nešķiet pašam Krečmaram, kurš ir dikti nelaimīgs, jo, redz, sieva, kuru pats ir apprecējis, viņam ir gadījusies tāda ne visai izcila, nu galīgi bezkrāsaina. Vārdu sakot, Krečmeram šķiet, ka vajadzētu padarīt dzīvi krāsaināku, un viņš ielaižas sakaros ar patiešām daiļu, bet pēc rakstura maitisku padsmitgadīgu jaunuvi Magdu. Jā, nu krāsiņas viņš pēc tam savā dzīvē dabū papilnam – īpaši melno. Bet melnā jau arī ir krāsa, vai ne?
Tiem, kas uztraucas par pusaudžu klātbūtni Nabokova prozā, gribu piebilst, ka autors šādas attiecības izķidā kā slimīgu apsēstību, nevis normu. Un vismaz tajās viņa grāmatās, kuras ir sanācis izlasīt, šādai apmātībai bieži vien seko ļoti skarbs un neizbēgams sods, kas piemeklē personāžus, kas ir iekārojuši šīs nepilngadīgās jaunuves. Lai nu kā, ar Krečmara un Magdas satikšanos stāsts tikai sākas un tas pamazām, bet ar dažiem negaidītiem pagriezieniem, aizved mūs aizvien tālāk cilvēku dvēseles tumšajās pusēs.
Es vienmēr apbrīnoju, cik brīnišķīga ir Nabokova valoda. Cilvēcīga un inteliģenta, bet bez liekvārdības. Eleganta un izteiksmīga erotiskajās ainās, kuras viņš spēj uzburt bez jebkādas vulgaritātes vai rupjībām. Eh, mūsdienās neviens tā rakstīt laikam vairs nemāk.
Divdesmito gadu beigu Berlīne ir labs fons romāna notikumiem. Mazliet uzzinām par tā laika mēmo kinofilmu tapšanu, kā arī kādu ļoti slavenu jūrascūciņu vārdā Čipija. Īpaši jaukas ir lappuses, kurās Nabokovs parodē Prustu – romānā ir personāžs Zēgelkrancs, kurš sarakstījis 300 lappušu garu opusu par gājienu pie zobārsta, ar kura fragmentiem mums ir izdevība iepazīties, jo Zēgelkranca nejēdzīgā garadarba priekšlasījumam ir būtiska nozīme romāna sižeta attīstībā. Rakstniekam vienkārši un mehāniski aprakstīt visu, ko redzi nav laba ideja, jo … dzīve atriebjas tam, kurš kaut uz mirkli cenšas to attēlot, tā apstājas, vulgāri salikusi sānos rokas, kā sakot: “Lūdzu, priecājieties, tāda es esmu, nevainojiet mani, ja tas ir sāpīgi un pretīgi.”

LŪSINDA RAILIJA – ITĀĻU MEITENE

Nobalso!

Nekas nedzied saldāk par mīlestību un nekas nedzeļ skaudrāk par nodevību…

Rozanna Meniči ir vēl maza meitene, kad viņa pirmo reizi sastop Roberto Rosini, vīrieti, kurš izmainīs visu viņas dzīvi. Dzīves ceļš, aizsācies Neapoles nomales mazajās ieliņās, aizved Rozannu līdz pasaules slavenāko opernamu mirdzošajām skatuvēm.
Turpmākajos gados Rozannas un Roberto likteņus kopā savij viņu operdziedātāju talants un nezūdošā mīlestība, kā arī nepārvaramā kaisle vienam pret otru, kas galu galā ietekmēs arī viņu tuvinieku dzīves. Jo, kā pamazām Rozanna atklāj, viņu savienību apdraud seni pagātnes notikumi…

Ar Lūsindas Railijas daiļradei tik raksturīgo, iztēli raisošo un atmiņā paliekošo vidi “Itāļu meitene” ir spilgts un neaizmirstams stāsts par mīlestības tumšajām un gaišajām pusēm, spēcīgām un neatkarīgām sievietēm, kuras nīst un mīl vienlīdz kaislīgi.

Lūsinda Railija ir dzimusi Īrijā un līdz kļūšanai par rakstnieci bijusi filmu un teātra aktrise. Pirmo grāmatu viņa sarakstījusi divdesmit četru gadu vecumā, un tagad viņas grāmatas tiek izdotas jau 37 pasaules valstīs un ir pārdotas vairāk nekā 15 miljonos eksemplāru. Šobrīd rakstniece strādā pie “Septiņu māsu” cikla grāmatām, kas uzreiz pēc iznākšanas ierindojas bestselleru saraksta topā. Pēc šo grāmatu motīviem Holivudas producentu kompānija veido TV seriālu. Informācija par autori: lucindariley.co.uk

No angļu valodas tulkojusi Ligita Lanceniece.