​Par studijām ārvalstīs jādomā laicīgi

Došanās studēt ārvalstīs ir lieliska pieredze jebkurā studiju novirzienā un to rekomendē gan pasniedzēji, gan darba devēji. Tomēr nepietiek vien ar gribēšanu – jārēķinās, ka, piesakoties Erasmus programmai, nāksies tikt galā ar dzīvošanas, finanšu un studiju formalitāšu nokārtošanu.

Erasmus ir programma, kas dod studentiem iespēju uz semestri vai visu gadu iziet līdzīgus kursus ārvalstīs un pēc atbraukšanas tos pielīdzināt mācību kursiem Latvijā. Katrai augstskolai ir noslēgti sadarbības līgumi ar citām augstākās izglītības iestādēm Eiropā, kas piedāvā līdzīgus kursus. Studenti ar labām sekmēm un bez studiju parādiem var piedalīties šādā programmā, saņemot stipendiju un dažādus atvieglojumus, ko, iespējams, piedāvā apmaiņas universitāte.

Eiropas Komisijas pētījumā par studentiem, kas piedalījušies Erasmus apmaiņas programmā, atklājies, ka darba devēji var dot priekšroku studentiem ar ārvalstu pieredzi. Gandrīz 65% aptaujāto darba devēju starptautisku pieredzi apraksta kā vienu no prioritātēm. Pētījumā arī secināts, ka studentu vidū, kuri devušies Erasmus, bezdarba līmenis ir par aptuveni 23% mazāks.

Studiju vietas atrašana

Jārēķinās ar dažādiem sarežģījumiem pirms un pēc apmaiņas brauciena un nenoliedzami arī pašā Erasmus studiju laikā. Tādēļ jāvar laikus izvērtēt savas iespējas atrast dzīvesvietu un nokārtot vajadzīgos dokumentus, lai piedalītos apmaiņas programmā.

Lai labāk izprastu valstu atšķirības, jāsalīdzina studenti, kas Latvijā mācās vienā programmā. Anete Salmane šogad pabeidza Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultāti un ieguva bakalaura grādu, taču pirms tam viņa vienu mācību gadu bija pavadījusi Rēgensburgas Universitātē Vācijā. Anetei mācības Vācijā likās nopietnākas un atbildīgākas. “Lielākais šķērslis sākumā bija valodas zināšanas – bija jāmācās vācu valoda, jo nesaprašanās dēļ visas lekcijas man notika vācu valodā. Pamanīju arī atšķirību studentu attieksmē – Vācijā studentu izpratne par mācību procesu atšķiras, viņi daudz vairāk laika velta mācībām. Tas ir daudz citādāk kā Latvijā, kur bieži studenti eksāmeniem sāk gatavoties pēdējā brīdī un nepievērš mācību procesam lielu uzmanību,” savu pieredzi komentē Anete.

Par jau minēto kļūmi ar lekcijām vācu valodā daļēji vainu uzņēmās pats departamenta vadītājs Vācijā, jo nebija skaidri norādīta informācija skolas mājaslapā. Tomēr Anete, izejot intensīvos kursus un aktīvi mācoties papildus, apguva vācu valodu tādā līmenī, lai varētu piedalīties lekcijās un mācību darbā. “Diemžēl kļūmes dēļ Rēgensburgas Universitātes mājaslapā es pieteicos uz nepareizajiem kursiem, kas bija paredzēti maģistra līmenim. Skolas bioloģijas departamenta vadītājs jautāja, vai es zinu, ka visi kursi būs vāciski, kas man bija šoks. Tomēr beigās viss izdevās un sanāca nokārtot visus eksāmenus angļu valodā, bet lekcijas klausījos vāciski,” stāsta Anete.

Lai gan Erasmus programmas ietvaros studijas cenšas padarīt pēc iespējas vienlīdzīgākas un vienādā līmenī, pastāv atšķirības starp valstīm, kultūrām un valstu attīstības un ekonomiskās izaugsmes līmeni. Tādēļ uz valstīm, kas ir dārgākas tiek nozīmēta lielāka stipendija Erasmus studentiem, kā arī viņiem pašiem jārēķinās ar lielākiem izdevumiem un daļa jāsedz no saviem līdzekļiem. Anete skaidri zināja, ka nevēlas mācīties Ziemeļvalstīs, tādēļ izvēlējās Rietumeiropas skolu. Arī saņemtā stipendija bija tādā apmērā, lai varētu pilnvērtīgi uzturēties un mācīties Rēgensburgā.

“Vairākas augstskolas Eiropā ir LU sadarbības partneri, tāpēc, ja vēlies braukt apmaiņā, jāapskata saraksts ar šīm iestādēm. Es zināju, ka es īsti negribu braukt uz ziemeļiem, bet lielākā daļa šo skolu tieši ir ziemeļos, kā Somijā un Zviedrijā. Tādēļ arī izvēlējos Vāciju. Pastāv arī Erasmus stipendijas, atkarībā no valsts dārdzības tās ir mazākas vai lielākas. Vācijā tieši bija viena no zemākajām stipendijām, taču es mierīgi iztiku ar to naudu, ko piešķīra, lai gan Rēgensburga bija salīdzinoši dārga pilsēta. Paveicās arī ar mājvietas atrašanu – universitāte nodrošināja kopmītnes, saņēmu vienvietīgo istabiņu tuvumā skolai,” savu pieredzi komentē Anete.

Finanses un dzīvošana

Anetes kursa biedrene Jolanta Jakovļeva, kura arī šogad ieguva bakalaura grādu, devās Erasmus studijās uz Somiju, relatīvi dārgāku valsti. Pretēji Anetei Salmanei, Jolantas pieredze ar formalitāšu nokārtošanu, lai uzsāktu studijas, nebija problēmu: “Fakultāte piedāvāja universitātes ar noslēgtiem līgumiem, katrai universitātei bija arī minēta nozare, kuras biologi parasti tur izvēlas. Atsaucība no ārzemju koordinatoriem bija ļoti operatīva, fakultātes apmaiņas studentu koordinators bija tik jauks un superīgs, ka pirmajā tikšanās reizē aicināja saukt vārdos, sagaidīja mūs ar gardumiem, kūkām un kafiju.”

Jolantai tik viegli neveicās ar dzīvesvietas atrašanu, ņemot vērā, ka ziemeļvalstīs dzīvošanas izdevumi ir lielāki. “Tā bija fantastiska sliktākā pieredze. Svarīgākā atziņa – lai arī esi tikko pieteicies studijām un nezini, vai vispār tiksi, uzreiz jāsāk meklēt dzīvesvieta. Principā līdz ar pieteikšanos. Jo pieteicos tikai tad, kad saņēmu apstiprinājumu, līdz ar to es biju viena no 300 studentiem, kas netika pie dzīvesvietas. Nevēlējos dzīvot viesnīcā par 400 eiro,” stāsta Jolanta.

“Pirmo nedēļu ticēju globalizācijai – dzīvoju pie sievietes, kuru atradu Facebook. Tad vienu mēnesi dzīvoju viena irānieša istabā, kas patiesībā bija pats pirmais cilvēks, ko satiku Joensuu. Un tad vienā dienā man piezvanīja latviete, kas piedāvāja dzīvot ar diviem puišiem, es, protams, piekritu. Atradām dzīvokli, bet sadzīve bija grūta, jo puiši neko neprata darīt, ne gatavot, ne tīrīt. Līdz ar to abas latvietes viņiem to iemācījām,” par pieredzi ar dzīvošanu stāsta Jolanta.

Cerībā uz pozitīvu iznākumu

Līdzīgi Jolantai, arī Lienei Riekstiņai, kura LU mācās politikas zinātni, nesekmējas ar vietas atrašanu, kur dzīvot studiju laikā Francijā. Viņas izvēlētā universitāte nepiedāvāja kopmītnes, kas liek ārvalstu studentiem meklēt iespējas dzīvot īres dzīvokļos. “Dzīvesvieta jāmeklē pašam, vai arī caur aģentūrām, kuras palīdz dzīvokli atrast, bet tās prasa salīdzinoši lielu komisiju, parasti viena līdz divu mēnešu īres apmērā. Vēl, protams, var caur Facebook grupām meklēt, kur daži studenti meklē sev dzīvokļa biedru. Tas būtu visvienkāršākais variants, jo dzīvojot savā dzīvoklī, francūži bieži pieprasa galvotāju, kuram jābūt Francijas iedzīvotājam, kura mēneša alga ir vismaz divreiz lielāka par īres maksu,” savu situāciju apraksta Liene.

Mācoties no citu studentu pieredzes Francijā, Liene iesaka pašam būt klāt dzīvokļa izvēles brīdī un visu kārtīgi apskatīt: “Pieredzējušie studenti iesaka braukt uz Franciju, noīrēt viesnīcu un tad aktīvi lasīt ziņojumu dēļus un iet uzreiz skatīties dzīvē to vietu. Bieži esot tā, ka caur internetu izkrāpj naudu, vai “iesmērē” krietni sliktāku dzīvokli.”

Liene Lūsīte, kura mācās LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) 2. kursā, mācību 5. semestri pavadīs Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Lai gan Norvēģija ir relatīvi dārga valsts, Liene ir optimistiska, jo vismaz nav bijis problēmu ar dzīvesvietas atrašanu: “Oslo ir vienotā kopmītņu sistēma, kur tikai jāpiesakās rindā un jāgaida, kad kaut kur atbrīvosies vieta – to dabūju jau jūnija sākumā. Par finansēm jau tagad ir skaidrs, ka ar Erasmus stipendiju nepietiks, jo puse no mēnesī paredzētajiem 700 eiro aizies maksājumos par kopmītnēm. Tāpat zinu, ka tur ir ļoti dārgs ēdiens un sabiedriskais transports, līdz ar ko rēķinos, ka tētim nāksies piešķirt man kaut kādu papildus finansējumu. Es jau tagad kontaktējos ar tiem, kas tur dzīvo vai ir dzīvojuši par to, lai iesaka man, kur labāk iepirkties un kur lētāk. Un man šķiet, ka es iegādāšos tur riteni, kamēr vēl siltāks laiks, citādi nauda beigsies ļoti ātri – cik man zināms, tur nav nekādu īpašo studentu atlaižu sabiedriskajam transportam, kā mums Rīgā.”

Lai gan šādas grūtības var kļūt par nastu, kas traucē pilnībā nodoties mācībām citā valstī, Erasmus programmā bijušie uzskata, ka tā ir viena no labākajām pieredzēm viņu dzīvēs. Aizbraucot uz valsti ar atšķirīgu kultūru vai mācīšanās stilu, cilvēks iziet no savas komforta zonas un iemācās daudz ko jaunu.

“Pirmkārt, Tevi uztver kā kolēģi, nevis studentu, kam iedot kaut ko paknapināt pirmajos divos gados, un tad, kad zina, uz ko Tu esi spējīgs, dod Tev atbilstošus uzdevumus vai darbus. Respektīvi, es tur biju jauna studente, un man bija vēlme iesaistīties lielākos projektos un gūt tāda veida pieredzi, strādāt izpētes projektos un tamlīdzīgi. Lekcijas šoreiz man nebija tik svarīgas, kā tā reālā praktiskā pieredze, tāpēc principā visi kredītpunkti sastāvēja tieši no šiem projektiem. Vēl mani pārsteidza viņu mazais kontaktstundu skaits un lielais individuālais darbs, kas vairāk balstās uz izpratni, diskusijām, analīzi. Nevis uz plikām lekcijām, kur tev tikai pasniedz teoriju. Protams, Latvijā ir arī labie piemēri un Somijā sliktie, bet kopumā mani pārsteidza tā pieeja individuālajam darbam, kas patiesībā nav visiem piemērots,” atšķirīgo darba stilu komentē Jolanta Jakovļeva.

“Manuprāt, Latvijas studentiem, kas nāk pēc vidusskolas un ir pieraduši pie šī skolu mācīšanas veida nebūtu viegli adaptēties. Tajā pat laikā, tā ir fantastiska iespēja studentiem Somijā plānot savas studijas: ir kursi, kas protams, ir obligātie, bet ir lielākas brīvības iespējas. Un akadēmiskais godīgums tiek ņemts vērā daudz lielākā mērā kā Latvijā,” uz atšķirībām mācību kultūrā norāda Jolanta.

Ģirts Krastiņš, LU SZF students

Aģentūra LETA