Bibliotēkas diena dzīvē Gāliņciema bibliotēkā (3.diena)

Braucot uz darbu, autobusa pieturā nācās mazliet pasmaidīt par divām tantiņām, kuras arī gaidīja autobusu. Tantuki bija ļoti forši, komunikabli un… izrādās abām divām mobilajiem telefoniem vienāds zvana signāls. Tad, kad vienai sāka zvanīt telefons, otra arī meklēja rokās savu, pēc tam pašām bija lieli smiekli par to, ka viena no viņām “uzķērusies”.
Pirmais, ko šodien izdarīju – pabeidzu darbu pie informācijas apstrādes Kultūras kartē. Visiem skaidri zināms ka bibliotekārs ne vienmēr ir draugos ar skaitļiem, bet šī nu ir tā reize, kad bez ciparošanas neiztikt.
Viens no pirmajiem apmeklētājiem žēli izjautāja, vai nav jau trešā daļa “Greja piecdesmit nokrāsas” bibliotēkā. Manā bibliotēkā pagaidām vēl nav, bet drīzumā būs. Arī abas iepriekšējās daļas iet uz “urrā!” Dažs labs nes atpakaļ sarkaniem vaigiem un saka, ka tādas lietas jau pie mums neesot iespējamas! :) Nestrīdos. Ne jau tāpēc, ka baidos argumentēt, vienkārši neesmu šo grāmatu lasījusi. Tie laiki, kad bibliotekāram visas grāmatas bija jāizlasa, pagājuši. Vai tas maz reāli iespējams? Rēķinot jaunieguvumus gada laikā, man kā minimums vajadzētu izlasīt vismaz vienu grāmatu dienā! Ek, cik interesanti būtu! Atnāktu uz darbu, piesēstos pie galda, atvērtu kārtējo grāmatu un lasītu, lasītu, lasītu….
Nu, nē….! Ir tik daudz interesanta ko vēl var darīt un kas jāizdara! Tā kā grāmatas, grāmatiņas paliek tikai darbdienu vakariem vai brīvdienām.
Šodien kāds atgadījums: lasītājs pazaudējis savu lasītāja karti un pastāv pie sava, ka noteikti pagājušajā reizē kādā žurnālā atstājis. Tagad ņemšot visus(!!!)žurnālus pāršķirstīt un meklēs. (Domāju, ka ar šodienu būs par īsu!) Centos lasītājam ieskaidrot, ka mums žurnālu fonds rotē un tad jau sen tā kartiņa būtu pamanīta. Pie kam plauktā visi žurnāli stāv vertikālā stāvoklī, sen būtu izkritusi ārā. Lasītājs savai idejai atmeta ar roku un teica, ka vēl pameklēs majās. Visticamāk, ka tur viņam veiksies labāk.
Man zināmās interneta adresēs šodienas atslēgvārds ir ēna. Skumstu par savu slimiņo “ēnu”, bet tajā pašā brīdī sliecos domāt, ka kaut kas līdz galam visā šajā jautājumā nav sakārtots. Labi, ka iedomājos dažas dienas iepriekš savai “ēnai” pazvanīt. Izrādās, ka netika lasīti ne mani e-pasti, ne apstiprinājums. Vai kāds kontrolē “ēnas”?
Twitterā vienkopus atradu kaudzīti bibliotēku, kuras piedalās Bibliotēkas diena dzīvē projektā. Bet neatkāpjos no domas, kuru uzrakstīju vakar, ka labprāt vēl kaut kur redzētu sarakstiņu ar dalībniekiem.Visā visumā man liekas, ka šoreiz visi tādi “klusāki”, ne tik priecīgi. Kā liekas jums?
P.S. Ja meklē, tad atrod. Lūk, kur arī BIBLIOTĒKAS DIENA DZĪVĒ dalībnieku sarakstiņš.