Bibliotēkas diena dzīvē Gāliņciema bibliotēkā (4.diena)

Vislabākais dienas iesākums- viesošanās skolā Valentīna dienā! Nē, nē, Gāliņciema bibliotēka nepiedāvāja pasākumu ciklu Sirsniņdienai par godu, bet bija pavisam nopietna runāšana droša interneta sakarā. Precīzāk, runājām un diskutējām par to kā uzvesties internetā. Taču konfektes un šokolādītes ar sirsniņām tika arī man. Tas man lika aizdomāties par to, ka vajadzētu kādu sirsniņdāvaniņu veikalā iegādāties arī pašai, taču liels bija mans pārsteigums, ka ierasto Valentīna dienas dāvanu, trijos pēc kārtas apmeklētajos veikalos, nemaz nebija! Es par to nesaskumu, jo neesmu īpaša šo svētku fane, taču jautājums par to, kas noticis ar tik ļoti komerciālajiem svētkiem, mani nomoka vēl šobrīd. Tāds jau cilvēks ir, ka dažas lietas pamana tikai tad, kad to vairs nav, taču atceroties 14.februāra īpašo dāvanu pārbagātību veikalos iepriekšējos gados, šīs dienas situācija mazliet samulsināja. Bet varbūt biju iegājusi nepareizajos veikalos? Vai arī varbūt Valentīns ar savu siržu svītu līdz Ventspilij šogad netika? :)Tā kā darbā biju ļoti laicīgi, nolēmu beidzot palasīt kolēģu rakstīto par šajā nedēļā piedzīvoto. Kā pirmo lasīju Ēveles bibliotēkas blogu. Raksts Trešdienas mozaīka mani iepriecināja, un ko tur liegties, ne bez pamata. Taču žēl, ka nevarēju zem raksta savu komentāru ierakstīt. Vai nu atkal esmu saputrojusies, vai nu patiešām tāda iespēja nepastāv konkrētajā blogā. Ceru, ka Ēveles bibliotēkas darbonīši izpētīs šo jautājumu, jo kas zin, varbūt vēl kādam ko labu ierakstīt rodas vēlme.
Jelgavas 4.vidusskolas bibliotēkas blogu palasu ne tikai šī projekta sakarā. Ļoti jau interesē kā klājas kolēģēm bibliotēkā, kura ir viena no modernākajām skolu bibliotēkām Latvijā. Savulaik sapni par to kāda bibliotēka varētu izskatīties izsapņoja skolas bibliotekāres, sēdēdamas pavisam maziņā telpā pilnā ar grāmatām un … bērniem! Bibliotekāres nu jau labu laiku ir citas, bet dažas vērtības ir nemainīgas – Jelgavas 4.vidusskolas bibliotēkā bērni vienmēr ir bijuši, ir un būs!Par to arī prieks!
Bet brīnumainas lietas tomēr notiek! Bibliotēka bija ienācis vīrietis ar kuru sarunājoties atklājās, ka bērnībā esam bijuši pazīstami. 30 gadi cilvēka dzīvē laikam nemaz nav maz, ja jau tik ļoti izmaināmies, ka nevaram atpazīt cilvēku sejās tos bērnišķīgos vaibstus, kurus kādreiz zinājām.
Iesilt manai sirsniņai šodien nelika ne kliedzoši sarkanā krāsa, ne informācijas pārpilnība ar mīlestības saukļiem. To sasildīja kāda jauka sirmgalve, kura atnāca ar savu meitu, kas arī jau ir pensionāre. Cilvēciņam ļoti gribējās grāmatu par Likteņa līdumniekiem, jo pa TV šobrīd tiek rādīts šis seriāls. “Varētu jau skatīties, bet nedzirdu ko šie saka, tāpēc gribu grāmatu palasīt!”,man stāstīja vecā kundzīte un bija patiesi priecīga, kad viņai tādu grāmatu varēju piedāvāt. “Paldies, meitiņ!”viņa aizkustināta teica un mani patiešām apņēma svētku sajūta.