DAIĻLITERATŪRAS JAUNUMI – JŪLIJS II
Iepazīstinām ar daiļliteratūras jaunumiem
|
|
Kalniņa, Mērija, Elizabete. Sapnis par viņu un mūziklu Laura Rietuma ierodas Parīzē, lai piepildītu savu sapni – iegūtu galveno lomu mūziklā “Tristans un Izolde”. Jau piecus gadus viņa ilgojas ne vien kļūt par Izoldi, bet arī iekarot sava elka un mūža mīlestības – mūzikla zvaigznes Džuliana Barē – simpātijas. Pēc laulības šķiršanas Džulians Barē necer atgūt to, ko izlaidis no rokām. Zaudējis sievas mīlestību, viņš vairs sievietēm nedod neiespējamus solījumus un nelolo veltas cerības, saistoties ar vienu vienīgu noteikumu: “Viena lieliska nakts, un nākamās reizes nebūs”. Dodot Džulianam iespēju, Laura ir pārliecināta, ka saņēmusi sava sapņa piepildījumu… līdz brīdim, kad viņas ilūziju tornis bīstami sašķiebjas un nevainojami izsapņotā dzīve tiek apgriezta kājām gaisā. Ja nu vīrietis, kuru Laura vēlas, patiesībā nav tas, kurš viņai vajadzīgs? Ja nu dzīšanās pēc iedomu tēla ir vien izmisīgi centieni noliegt realitāti… realitāti, kas piepeši šķiet vilinošāka par kvēlākajiem sapņiem? |
|
|
Vaita, Kārena. Pēdējā nakts Londonā. Pārradīšana Pēdējā nakts Londonā ir smeldzīgs stāsts par neiespējamu mīlestību un piedošanas vareno spēku. Stāsts par divām spēcīgām sievietēm, kuras šķir gadu desmiti, bet vieno sēras. Viņas abas atrod spēku dzīvot tālāk.
|
|
|
Nesbē, Jū. Karaļvalsts Divi brāļi. Neliels kalnu ciems. Tumšu noslēpumu caurausti likteņi. Rojam, kurš veiksmīgi vada benzīna uzpildes staciju mazā kalnu ciemā Norvēģijā, dzīve rit mierīgi un vienkārši. Negaidīti pēc daudziem ārzemēs pavadītiem gadiem mājās atgriežas viņa jaunākais brālis Kārls ar savu jauno sievu Šenonu un grandiozajiem plāniem dzimtajā pusē uzcelt spa viesnīcu. Un ilgi nav jāgaida – sāk uzpeldēt tumši noslēpumi no abu zēnu bērnības. Savulaik Rojs aizstāvēja brāli no pāridarītājiem un baumām, taču tagad brāļu lojalitāte piedzīvo pārbaudījumu, un Kārla plāniem ceļā stājas alkatība un nodevība. Kad ciema lensmanis no jauna sāk uzdot jautājumus par abu brāļu pagātni, Rojam jāpieņem lēmums, cik tālu viņš ir gatavs iet, lai aizstāvētu brāli. |
|
|
Mariņina, Aleksandra. Cita patiesība Šis ir Aleksandras Mariņinas piecdesmitais, jubilejas romāns. Anastasija Kamenska pirmo reizi pēta kādu sena nozieguma krimināllietu. Notiesātais joprojām izcieš sodu labošanas iestādē.Kopš bērnības mēs esam pieraduši ticēt, ka patiesība ir viena. Tā ir kā balts akmentiņš melnu šķembu kaudzē. Pietiek visu pārcilāt, un tu noteikti atradīsi vienīgo, neapstrīdamo, absolūto patiesību… Bet vai tā ir?Pirms divdesmit gadiem Maskavas komunālā dzīvoklī tikusi izdarīta trīskārša nežēlīga slepkavība, nogalināti abi vecāki un bērns. Aizdomās turamais pats ieradies atzīties. Viņš aizturēts, notikusi izmeklēšana un tiesa.Senā notikuma krimināllieta nonākusi leģendārās operatīvās darbinieces, šobrīd atvaļinātās Anastasijas Kamenskas un jaunā žurnālista Pjotra Kravčenko rokās. Puisis uzskata, ka notiesātais nav bijis īstais vainīgais, viņu “iegāzuši”, un tiecas atmaskot izmeklētājus. Tad arī noskaidrojas, ka ikvienu šajā notikumā virzījusi sava patiesība, kas savukārt radījusi tūkstošiem melu veidu… |
|
|
Grietēna, Margarita. Ne viss ir zelts, kas spīd jeb kristāla galošas Jā, tā nu viņš ir, Margarita beidzot apprecējusies ar Ivo Grīsli. Tiku aicināta kāzās, bet neaizgāju, jo nebiju tai laikā Latvijā. Žēl, būtu droši vien jautri. Toties uz Matīsiņa raudzībām aiznesu skaistu, aptamborētu grabulīti, ko var gan skandināt, gan bāzt mutē. Raugoties, cik sirsnīgi Margo ņemas ap savu dēliņu, atviegloti nopūtos: lai nu ko, bet krimiķus rakstīt gan viņai vairs laika nebūs! Un – rūgti vīlos. Veikli mainot zīdainim autiņbiksītes, draudzene pār plecu izmeta: “Sāku jaunu grāmatu! Par ziepju operām!” “Tur jau ar līķiem īpaši neaizraujas, vairāk ar mīlestību…” iebildu. |
|
|
Birze, Miervaldis. Rozā zilonis Satīrisks stāsts par dzīvi mazpilsētā septiņdesmito gadu Latvijā. Autors mazliet ironiski pasmējies gan par jauniešu, gan kultūras darbinieku tiekšanos pēc rietumu kultūras pseidovērtībām, kā arī par pašmāju kultūras nabadzību. |
|
|
Serbs, Antals. Ceļinieks un mēnessgaisma Kad gan vēl, ja ne kāzu ceļojumā, vīrietis varētu attapties, ka nedrīkst atteikties no jaunības ideāliem un nevar tā vienkārši noliekt galvu laulības jūgā. Aizbēgušais vīrs meklē atbildi uz jautājumu, vai ar dvēseles laika mašīnu ir iespējams atgriezties pagātnē, vai tagadni ir iespējams uzlabot ar pusceļā palikušās dzīves epizodēm, un vai cilvēks reiz varēs atbrīvoties no sava “es” ieslodzījuma un nu par maldiem uzskatītām pieauguša cilvēka važām. |
|
|
Migla, Streiča, Maija. Nenopietni nopietnie TV aizkadri Paaudze, kas savos labākajos gados vēl nepazina ne datorus, ne viedtālruņus, vakarus bieži pavadīja televīzijas sabiedrībā. Cilvēkus, kas tajā strādāja un bija sastopami ekrānā, katru vakaru kā mīļus viesus gaidīja ne vienā vien dzīvoklī un mājā. Viņi bija pazīstami, populāri, par viņiem interesējās, dažkārt baumoja (nu gluži kā mūsdienās).Daudzi televīzijas darbinieki strādā aizkadrā – tā dēvē vietu, kurā darbojošos skatītāji neredz. Tie ir operatori, režisori, redaktori un daudzi citi. Maija Migla-Streiča savos četrdesmit televīzijas darba gados bieži bija kadrā. Un šajos gados piedzīvots daudz – gan nopietnu, gan amizantu gadījumu. Un arī tos skatītāji visbiežāk neredzēja. Tāpēc autore pastāstiņus par amizantajiem gadījumiem nosauc par aizkadriem. |
|
|
Stēna, Kamilla. Mirušo dvēseļu ciems Ir 1959. gada augusts. Pēc dīvaina izsaukuma pa telefonu divi policisti ir ceļā uz nomaļām raktuvēm Silvertjernā, kas atrodas kādā Norlandes mežā. Kad viņi to sasniedz, tur ir kluss kā kapā, šķiet, ka zeme būtu aprijusi visus iedzīvotājus. 2019. gads. Alise Lindštedta tikko Stokholmā pabeigusi kino augstskolu un plāno uzņemt dokumentālo filmu par Silvertjernu. Ar nelielu uzņemšanas grupu viņa dodas uz pamesto vietu. Viņa vēlas izpētīt, kāpēc drīz vien pēc raktuvju slēgšanas nenoskaidrotos apstākļos 1959. gadā ir pazuduši visi Vidusnorlandes kalnraču ciemata Silvertjernas 900 iedzīvotāji. Pats ciemats kopš tā laika ir palicis tikpat kā neskarts. Taču šī vieta tik viegli neatklāj savus noslēpumus. Atgadās dīvainas lietas, un drīz vien iet bojā pirmais uzņemšanas grupas dalībnieks. |
|
|
Bleidela, Sāra. Meita Fotogrāfe Ilka četrdesmit gadu vecumā jau ir kļuvusi par atraitni. Viņa klusi un pieticīgi dzīvo Kopenhāgenā līdz brīdim, kad ikdienas rutīnu satricina negaidītas ziņas: miris viņas tēvs, kurš pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem pēkšņi un neizskaidrojami aizgāja no ģimenes. Ilkai mantojumā tēvs atstājis apbedīšanas biroju Viskonsīnā. Alkstot uzzināt ko vairāk par noslēpumaino tēvu, par kuru viņa nav dzirdējusi kopš bērnības, Ilka pieņem sev neraksturīgi pārsteidzīgu lēmumu un dodas uz Viskonsīnu. Izmisīgi vēloties izveidot saikni ar tēva jauno ģimeni un cerot uzzināt par viņa jauno dzīvi Amerikā, viņa uzduras neatrisinātai slepkavībai un slepkavam, kurš, šķiet, joprojām ir dzīvs. Apbedītāja meita saprot, ka situācija iziet ārpus kontroles, kad tiek apdraudēta arī viņas mantotā apbedīšanas biroja pastāvēšana un pat darbinieku dzīvība. |
|
|
Dzeja |
|
|
Pussars, Romāns. Zemgale, kur tavi varoņi? Šajā poēmā autors godina senos zemgaļus: valdniekus, karavīrus, zemniekus un viņu sievas, kuri sīvi cīnijās pret zemgaļiem svešās kristīgās ticības varmācīgo uzspiešanu tautai. Autors dzejas valodā apcer senos 13.gadsimta notikumus Zemgalē, kas balstīti vēstures faktos un aicina mūsdienu sabiedrību sekot šim varonīgajam piemēram sentēvu kultūras un pasaules uzskata saglabāšanā un aktualizēšanā. Viņš godina un dziļi ciena seno zemgaļu varoņus, kuri atdeva savu dzīvību par tēvutēvu zemi un tās bagātīgo, krāšņo, dziļiem simboliem pilno materiālo un garīgo kultūru. |
|
|
Laaksonena, Heli. Paņēmi manu sirdi no plaukta Paņēmi manu sirdi no plaukta ir nebijis un negaidīts dialogs dzejā. Heli Lāksonena somu literārajā valodā ir atdzejojusi iemīļotā latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka (1901-1950) piecpadsmit dzejoļus un pati uzrakstījusi viņam piecpadsmit atbildes dzejoļus savā dienvidrietumu dialektā. Šajos dzejoļos sarokojas gadsimti, un lasītājs nonāk divu dvēseļu radniecīgā iztēles braucienā.
|
|
|
Kaltiņa, Velta. Kodols Šogad dzejniecei Veltai Kaltiņai svinēsim neticamu un skaistu 90 gadu jubileju. Veltu Kaltiņu un Roaldu Dobrovenski esam raduši uzlūkot kā mūsu literatūras “zelta pāri”. Dzejniece ne tikai gadu skaita, bet arī radošā ziņā ir ilgdzīvotāja. Veltas Kaltiņas jaunākā krājuma “Kodols” manuskripts nezinātājam neļauj nojaust autores vecumu – tas ir izteiksmē svaigs un tiešs. Šī dzeja sasaucas ar pagājušā gadsimta 60.- 80. gadu femīnās dzejas tembru, taču “iet pati ar savu vēju”, glabājot īpatnu, itin kā zem pavarda pelnu sūbējuma apslēptu ogļu mirdzumu. “Vārdi Veltas dzejā cieši aptver izjūtas kodolu. To pinums ir grods, neizļurkājoties kaprīzās metaforu mežģīnēs vai nesastingstot intelektuālās konstrukcijās. Jo pinumam jānotur būtiskākais – cilvēka mīlestība pret cilvēku, vēstures nepanesamais vieglums, dabas un tautasdziesmas elpa. Tā ir jauneklīga dzeja ar nodzīvota mūža redzīgumu, “ – tā jauno krājumu vērtē tā redaktors, dzejnieks Māris Salējs..
|
