DAIĻLITERATŪRAS JAUNUMI – OKTOBRIS II
Iepazīstinām ar daiļliteratūras jaunumiem
|
|
Moja, Džodžo. Zvaigžņu dāvātāja Aizkustinošs stāsts par draudzību, mīlestību un uzdrīkstēšanos… Izsmalcinātā un elegantā Alise ir pieņēmusi impulsīvu lēmumu un apprecējusies ar glīto amerikāni Benetu van Klīvu. Vēloties aizbēgt no garlaicīgās dzīves dzimtajā Anglijā, viņa pārceļas uz Ameriku. Tomēr dzīve Kentuki mazpilsētā nelīdzinās cerētajam, turklāt vēl nākas sadzīvot ar valdonīgo vīratēvu. Tāpēc, izskanot aicinājumam pievienoties Eleonoras Rūzveltas ceļojošajai bibliotēkai, Alise līdz ar piecām citām sievietēm enerģiski iesaistās projektā, lai apkaimes trūcīgajiem cilvēkiem piegādātu lasāmvielu. Šis darbs nozīmē pavadīt garas stundas ceļā zirga mugurā, un jaunām sievietēm tā ir liela uzdrīkstēšanās. Lai gan nākas pārvarēt dažādus pārbaudījumus un aizspriedumus, viņas turpina pildīt savu pienākumu un nogādā grāmatas un žurnālus cilvēkiem, kuriem to nekad nav bijis, tādējādi mainot šo cilvēku dzīves. “Zvaigžņu dāvātāja”, uz patiesiem notikumiem balstītais romāns, ir neaizmirstams un aizkustinošs vēstījums par sieviešu draudzību un lojalitāti, cilvēcību un patiesu mīlestību, un tam ir lemts kļūt par mūsdienu klasiku |
|
|
Žuravska, Dzintra. Kam tiks mantojums Romānā aprakstītas kaislības par mantošanas tiesībām, kur parādās cilvēku gan negodīgās, gan cēlsirdīgās īpašības |
|
|
Heigs, Mets. Cilvēki un es Lietainā piektdienas naktī matemātikas profesoru Endrū Mārtinu atrod kailu un apmulsušu klīstam pa Kembridžu. Viņš vairs nav viņš pats. Profesorā iemiesojusies kāda krietni inteliģentāka būtne no tālas planētas, kura nebūt nav sajūsmā par savu jauno eksistenci un nedomā neko labu par cilvēkiem: visiem taču zināms, ka tie ir iedomīgi, egoistiski un vardarbīgi radījumi. Bet vai dzīvības forma, kas uz Zemes atklājusi dzeju, baltvīnu un zemesriekstu sviestu, patiešām varētu būt tik neganta? Un kas tās par dīvainām izjūtām, kas pārņem, klausoties Debisī un raugoties acīs profesora sievai Izobelai? |
|
|
Franka, Anne. Sētas māja “Par spīti visam, es vēl joprojām ticu labajam cilvēkos…” 1942. gada jūlijā trīspadsmit gadus vecā Anne Franka kopā ar ģimeni, bēgot no nacistu vajāšanas, devās uz slēptuvi viņas tēva bijušā uzņēmuma ēkā Amsterdamā. Vairāk nekā divu gadu garumā Anne sīki dokumentē slēptuvē pavadīto laiku savā dienasgrāmatā, atklājot sadzīves apstākļus, pastāvīgo satraukumu par iespējamo atklāšanu, savas ilgas un cerības, izsalkumu un bailes. Viņas dienasgrāmata apraujas pēkšņi, kad 1944. gada augustā slēptuvi un tās iemītniekus atrod nacisti. Tomēr to ir izdevies paglābt no iznīcināšanas, un tā |
|
|
Bauere, Inguna. Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā Viņas vecāmāte rūpējās, lai meitenes āda allaž paliktu balta, tāpēc liedza iet svaigā gaisā un atklāt seju saulei – 18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību! Arī viņas pamāte uzskatīja, ka sievietes dzīves galvenais mērķis ir apgādāt sev turīgu vīru un dzemdēt bērnus. Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša. Viņa uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām. |
|
|
Grīnberga, Mērija. Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas Ar ko dienasgrāmata ir unikāla? Viņas rakstītās atmiņas un dienasgrāmatas atklāj autores interesanto personību un ļauj ceļot laikā, jo tiek aptverts posms no 19. gs. beigām līdz 1964. gada vidum. Autore sāka pierakstīt atmiņas 1926. gadā, bet pēdējam teikumam punktu pielika pēc vairāk nekā 40 gadiem – 1968. gadā. Kāpēc tas ir interesanti? Grāmatā iespēju robežās saglabāts autores izteiksmes veids, arī Mērijas Grīnbergas rakstīšanas maniere papildināt tekstu ar kādu vārdu vai teikumu krievu vai vācu valodā. Ir arī vairāk nekā 50 unikālas fotogrāfijas no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumiem |
|
|
Kalna, Ziedīte. Gadi rit Reizēm ārējais izskats maldina. Reizēm? Bieži tas saskan ar rakstura īpašībām. Tas ir vai nu izveidots, vai izveidojies, cilvēkam augot, laika gaitā. Gribu teikt, ka izskatu reti kad cilvēks iedomājas pārveidot. Bet raksturs, kas tik bieži daudziem duras acīs, tiek gan analizēts, gan pielāgots svešiem. Reizēm līdz pašam top nepatīkams. Taču te nebūs runa par izskatu, te nebūs runa par raksturu: cik cilvēku, tik izskatu; cik cilvēku, tik raksturu. Te runa būs par dzīvi. Atkal jau teiksiet, ka arī tā ir katram sava. Un pareizi teiksiet. Es gribu pastāstīt par šo dzīvi. Par dzīvi, kura nebūt nav un nebija vienkārša, un to nodzīvot arī nav un nebija vienkārši. Kā jau sapratīsiet, katra dzīve ir gan šāda, gan tāda. Katram, lai kā to arī necenstos dzīvot, tā sanāk tikai tāda, kāda nu sanāk. Reizēm vieglāka, reizēm smagāka. Un vai tad to vieglumu var paredzēt? Nu arī nē. Ja palaiž no kalna akmentiņu, tas veļas gan gludi, gan reizēm aizķeras. Kas tur ceļā noticis, aiz kā aizķēries, ne uz priekšu minams, ne arī izzināms |
|
|
Atkinsone, Keita. Kad reiz būs labas ziņas? Klusā Devonas lauku nostūrī sešgadīga meitenīte kļūst par aculiecinieci drausmīgam noziegumam. Pēc trīsdesmit gadiem cilvēks, kurš bijis notiesāts par šo noziegumu, iznāk no cietuma. Sešpadsmitgadīgā Redžija, dzīvē jau paguvusi pieredzēt daudz, Edinburgā strādā par auklīti pie ārstes Hanteres. Taču darba devēja pazūd kopā ar bērnu, un Redžija ir vienīgā, kura par to uztraucas. Arī policijas vecākā inspektore Luīze Monro meklē pazudušu cilvēku un nenojauš, ka tikmēr viņas vecais paziņa Džeksons Broudijs ir devies ceļojumā, kurš liktenīgi pārtrūks. |
|
|
Bliksena, Karena. Pēdējie stāsti Dāņu rakstniece Karena Bliksena (1885—1962) jau bija starptautiski slavena ar saviem 1934. gada “Septiņiem romantiskiem stāstiem”, kad trīs gadus vēlāk iznāca atmiņu grāmata “No Āfrikas dziļumiem”, kas arī visā pasaulē guva lielus panākumus. Vietu rakstnieku elitē Bliksenai saglabāja arī stāstu krājumi “Ziemas pasakas” (1942) un “Likteņa anekdotes” (1958). Savukārt “Pēdējie stāsti” (1957) gan nekļuva par Bliksenas pēdējo darbu, kā vedina domāt nosaukums, bet gan par priekšpēdējo viņas dzīves laikā iznākušo grāmatu, tomēr tieši “Pēdējie stāsti” pamatoti tiek uzskatīti par viņas daiļrades vainagojumu. |
