Inferno – Dens Brauns

Izreklamēts gabals, dižpārdoklis. Diženā Dena Brauna jaunākais varoņdarbs un visu lasītāju modes kliedziens, kautiņi bibliotēkās, zādzības grāmatnīcās u.t.t. Grāmatniecību un izdevniecību topu pirmās vietas, kases grāvējs, gan jau arī Holivudas ekranizācija būs, lapa feisbukā, tulkojumi visvisādās valodās, fanu pūļu sajūsma, varbūt arī pa kādas ietekmīgas organizācijas nosodījumam (šoreiz Vatikāna vietā varētu nākt PVO, es gan neatceros vai Vatikāns savulaik Braunu ir/nav kritizējis/nolādējis).

Aptuveni kas līdzīgs par šo darbu bija dzirdēts… Izlasīju… nu… man personīgi kaut kā ne gluži, neteikšu, ka nepatika, teikšu – ne gluži… Varbūt jezga pa lielu, putra pa baigu, pa vidu vēl ceļvedis pa Florenci un Dantes dzīves apskats, viss sagrābts, sastūķēts, krustu šķērsu, ņigu ņegu. Mežonīgā skrējienā caur muzejiem un vēsturiskām vietām – skrien, skrien, pafilozofē par viduslaikiem, skrien tālāk, pafilozofē par Danti, skrien tālāk, nosper Dantes pēcnāves masku, skrien atkal, kaut ko nošauj, atceras, ka maska nosperta jau vakar, skrien, mūk, kaut kur aizmūk, labais izrādās slikts, slikto karaspēks ir nopirkts, viss kājām gaisā un maisā iekšā… nezinu, kaut kas man tajā visā īsti nepatika, nešķita tā īstā Brauna garša un Lengdona prātīgums. Da Vinči kods un citi Brauna darbi man daudz vairāk gāja pie sirds, jāpiedomā par visa latviskā Brauna kārtējo pārlasīšanu.

Zinu – daudzi teiks, ka Brauns vispār ir fuj un pē, nav ko laiku tērēt un smadzenes smērēt, bet es sevi pie augstās literatūras cienītājiem un skābā vīna dzērājiem nepieskaitu, lasu, kas patīk, dzeru kas garšo. Nemēģinu akurāt obligāti izlasīt to, ko citi atzinuši par kultūrvēsturiski unikālu, daiļjūsmu rosinošu un sirdssmeldzes dziļjūtas kustinošu, bet normālam lasītājam un arī pašiem slavinātājiem droši vien tik murgaini samežģītu un nesaprotamu, ka tikai jāmāj ar galvu un jāsaka, ka viss ir brrrīīīnišķīgi un dziļi izjusti, nevis atzīt, ka nekas nav saprasts, to tik ne, karalis taču nekādā gadījumā nav pliks. Ko es te nupat pateicu? A kas to lai zina, mēģināju trāpīt augstajā stilā, nez sanāca ar?

Atpakaļ pie Inferno – viena ideja šinī grāmatā gan man patika, tā arī laikam grāmatas centrālā ideja – vīruss dzimstības kontrolēšanai, tādu padarīšanu jau sen vajadzēja ieviest -ja ne vīrusa veidā (jo tas tā kā vēl fantastikas līmenī), tad kaut kā savādāk. Jo pretējā, nekontrolētā, šā brīža gadījumā – Āzija jau ir pārapdzīvota, Āfrika mirst badu, savukārt mēs te ziemeļpusē mirstam laukā aiz dzimstības iztrūkuma. Pārapdzīvotība un dzeltenās rases dominēšana draud zemeslodei arvien skaudrāk, tad nu kā reizi noderētu kāds miermīlīgs Inferno, kas nevienu nenogalinātu, bet vairoties vairs neļautu, nemiermīlīgo ceļu jau iet neļaus cilvēktiesību fanātiķi, genocīds vairs neesot modē. Es īsti nesapratu, kālab jātaisa tāda ažiotāža par šo tēmu, nevar būt, ka PVO (pasaules veselības organizācija) darboņi nav apsvēruši faktu, ka cilvēces lielākais drauds ir pārapdzīvotība. Tieši tāpēc medicīnas attīstība ar saviem jaunajiem sasniegumiem mūža pagarināšanā, slimību ārstēšanā un tam visam sekojošā dzīvo ļaužu skaita palielināšanā ir tikai uzvara īstermiņā, bet, paskatoties globāli, ja netiks piebremzēta dzimstība, tad būs… ziepes… Par šo varētu filozofēt ilgi un dikti, bet galu galā mani tas vēl neapdraud, mana mūža atlikušajos (optimistiski ceru vēl uz vismaz 30) gados līdz maniem laukiem pārapdzīvotība vēl nenonāks, arī manam dēlam domāju izdosies mierīgi un nesaspiesti dzīvot, bet tālāk, tālāk jau varētu sākties nejaukāki laiki, resursu trūkums un piesārņojums jau pirmajā vietā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo, es apņemos nenodzīvot, ja vien medicīna neatrisinās jautājumu ar mirstību un nekontrolējami nepagarinās cilvēka mūžu, tas būtu liels solis tuvāk bezdibenim un cilvēces bojāejai. Paradoksāli, bet fakts, jo mazāk un retāk mirs cilvēki jo ātrāk, beigas pienāks cilvēcei.

Tomēr stāsts jau nebija par sirdsapziņām, bet gan par krekliem – Galu galā Inferno varētu patikt tiem, kuriem nepieciešams „fiksais” ceļvedis daudzu simtu lappušu biezumā pa Florenci, Venēciju un Stambulu, patīk trilleris ar vēsturiskām atkāpēm, patīk vīrusu fantāzijas un galu galā nekritiski patīk Brauns.