Konkurss “Mani 724 vārdi Ventspilij” – Guna Semjonova “Vējš Ventspilī”

Izeju es jūras krastā,

Ieklausos, kā viļņi dzied,

Paveros – re, kuģa mastā…

Vējš tur skrien ar acīm ciet!

Noguris no ceļa tālā,

Traucas uz priekšu ar beidzamiem spēkiem,

Starts tika padots ziemeļu malā

Starp viļņu kalniem un ledājiem.

Apsēžos es uz Dienvidu mola,

Vējš, acis neatvēris, notupstas blakus.

Sajūtamas vēsmas no Ziemeļu pola.

Vējš skaļi nopūšas un paliek kluss.

Muguras silda mums austošā saule,

Sēžam mēs abi kādus mirkļus trīs,

Paveros lejā – rāpo vabole,

Nu ir trīs brīvie, kas pulksteni nepazīst.

Pēc neilga brīža vējš atver acis,

Vabole pierāpo man pie kājām,

Vējš uzsāk stāstu, kā savas gaitas sācis,

Kā sen atpakaļ aizlaidies ir no mājām.

Izrādās vējš ir jūras zīriņu bērns.

Jā, jā – man arī likās tas neparasti,

Ka vējš bijis mazs melni balts putnēns,

Ka sēdējis ligzdā, turot mazo knābīti atvērtu plati.

Un zīriņi nav bijuši gājputni,

Tie dzīvojuši cauru gadu ziemeļos.

Pusgadu cietuši bargo salu un puteni,

Lai pārējo laiku sildītos saules staros,

Bet kādu dienu sīkam zīriņam

Bija kļuvis par šauru mazajā ligzdā.

Sajūt no rīta, acis paveram,

Ka neparasta kņudoņa ķermeņa iekšpusē lodā.

Lidot tas iepriekš nav mācējis,

Kam lidot, ja nav vajadzības –

Barību pienes, kad izsalcis,

Viens vienīgs siltums un ērtības.

Iepriekš arī pasaulē vēja nav bijis,

Bijuši vien ūdens, saule un sals.

Sala laikā – neganti snidzis,

Bet, lai kustētos bijis nepieciešams milzumliels spars.

Putenis bijis miljonu pārsliņu deja.

Laidušās dejā līdz pagurušas,

Un tā kā nav bijis nesošā vēja,

Tālāk par ziemeļiem nekad nav tikušas.

Turpinot par zīriņa kņudoņu…

Sagaidījis, kamēr vecākus nemana,

Nostājās ligzdai pie pašas malas,

Iztālēs pārsliņu deju tas pamana,

Sakārto lidojumam savas spalvas.

Atsperas ar abām kājām,

Palecas un zemē krīt,

Jūt tas sirdi bez maz vai stājam,

Jo spārnus nespēj atraisīt…

Gluži kā akmens tas krīt,

Zeme ar skubu tuvojas…

Nu, nevar kavēties nevienu brīd’,

Nu, ir jārīkojas!

Saņemas un izpleš spārnus,

Bet par vēlu… iekrīt jūrā.

Paspēja veikt vien dažus vēzienus,

Tomēr, kā lidot, ir sapratis – urrā!!!

Jūras vilnis to iznesa krastā.

Viscaur līdz ādai izmircis,

Apjautis, ka sirds nav beigusi pukstēt karstā,

Saka vilnim, ka pateicību parādā nevienam nav palicis.

Ticis augšā līdz savai ligzdai,

Atpūšas un raušas uz malu,

Aizrautīgi seko līdzi pārsliņu dejai,

Izpleš spārnus un steidz noķert salu!

Vicina spārnus braši un aši,

Ietraucas pārsliņu dejā,

Redz, ka blakus lido vecāki paši,

Vilnis priecīgi smejas tam sejā!

Traucas tas ātrāk un ātrāk,

Aizlido tālāk par polāro loku,

Spēka tam pietiek, laižas straujāk,

Jo vēlas noglaudīt saules roku.

Pieskaras pie saules viņš,

Jūt, ka sadeg paša augums –

Izkusis ir mazais zīriņš,

Palicis vien paša straujums.

Aplido ap sauli tas,

Izlido caur visumu.

Uz zemes citu palīdzības nav aizmirstas,

Steidzas pildīt savu solījumu.

No dienvidiem nācis ar siltu dvesmu

Ielido ziemeļos!

Lūkojiet šurp – te nu es esmu,

Skauj cieši savus tuvos!

Nu pasaule ierauga sniegpārsliņas,

Viņu miljonu virpuļu deju.

Viļņi skrien straujāk uz priekšu bez mitas

Un katrs pie krasta parāda savu smaidīgo seju.

Ik gadu, ar vēja palīdzību,

Zīriņi ceļo vistālāk no putniem,

Jo katrs sajūt sevī to straujumu, brīvestību,

Un gurstot, ir, kas drošina zem spārniem.

Smēlies spēkus no dzimtajiem krastiem

No ziemeļiem tas skrien visstraujāk,

Lidojot cauri un apkārt kuģu mastiem,

Liek tas pārējiem satērpties ciešāk.

Aiznesis vēsumu uz dienvidiem,

Atlaižas rāmi tuksnesī,

Tad atspēries pret gubu mākoņiem,

Uzsāk ceļu tas pusnaktī.

Bet neskrien bez mērķa vējš gluži…

Izmantodams savu straujumu un brīvību,

Kur vien neraugies – pļavas un meži,

Kuri pilni dažādu dzīvību.

Vējš dažādas sēklas sēj,

Vējš palīdz viļņiem.

Vējš ar pārsliņām jautrā riņķī skrej’,

Kalpo par palīgu putniem.

Un bija tam reiz kāds gadījums,

Ko man un vabolei izstāstīdams, teica, lai pastāstu arī jums…

…no tālas priedes ziemeļos,

Sākot pūst ziņkārīgam vējam,

Sēkliņas, gulošās čiekuros,

Ļāvās Ziemeļvēja pūtienam spējam.

Pār kalniem, lejām, liedagiem

Vējš priežu sēkliņas nes,

Garām zvejniektīkliem un makšķeru pludiņiem

Apskrien tas vai pus pasaules.

Kad vējš bija ieskrējies pāri jūrai,

Kāda sēkliņa ierauga smilšu krastu un uzsauc :”Stop!”

Vējš pieķērās kādai vientuļai burai,

Sēkliņa teica: „Vēlos, lai mežs šeit top!”

Smilšu krastā, vientuļā kāpā izauga mežs…

Pēc neilga laika, varēja dzirdēt, kā krastā kāds baļķus tēš…

Izauga māja, izauga otra,

Uzradās laivu piestātne,

Dzirdama dziesma skaņa un jautra,

Kāds pateica vārdus:” Mana dzimtene!”.

Senāk šai vietā, kur mēs tagad sēžam,

Bija smilšu krasts.

Tagad, sekojot bākuguns staram,

Iepeld ostā kuģa masts!

Vējš aizsteidzas tālāk,

Aizrāpo vabole…

Un man nemaz negribas, lai ir bezvējš un klusāk,

Jo tikai caur vēju ir jūtama pasaule.