Konkurss “Mani 724 vārdi Ventspilij” – Oskars Pīpiķis “Ventspilnieks”

Es esmu dzimis šeit. Un arī uzaudzis te esmu. Tomēr es aizbraucu un ilgi neatgriezos. Tu mani vienmēr sauci, bet es ilgi neatsaucos. Deviņus gadus es tikai viesis te biju, bet tad es atgriezos.

Tu esi jūra. Jūra, kas dzidra. Pa Tevi brienot, es savu kāju pirkstus redzu.

Tu esi jūra. Jūra, kas auksta. Es Tevī peldēt gribu, bet Tu tik reti man ļauj.

Tu esi smilts. Smilts, kas balta. Es Tevi rokās ņemu un gaisā metu, lai redzētu uz kuru pusi vējš Tevi nes.

Tu esi vējš. Vējš, kas spēcīgs. Reizēm es bezspēcīgs jūtos, kad ar visu spēku tu pūt.

Tu esi vējš. Vējš, kas nebeidzams. Es neatceros, kad koku lapotnes rāmas es redzēju.

Tu esi kāpa. Kāpa, kas silda. Es Tavā klēpī no vēja slēpjos.

Tu esi saule. Saule, kas ciemiņš. Tu nedzīvo šeit, bet ciemos nāc. Un man negribās, lai projām Tu ej.

Tu esi priede. Priede, kas līka. Es uz Tevi skatos un gadus skaitu, ko Tu vējam pretī turies.

Tu esi debess. Debess, kas liela. Māju jumti man Tevi neaizsedz. Es Tevi lielu redzu.

Tu esi iela. Iela, kas īsa. Tu sācies un tūlīt jau beidzies, bet aiz mājas stūra mani gaida cits sākums.

Tu esi seja. Seja, kas zināma. Es visur Tevi redzu un man prieks Tevi sveicināt.

Tu esi bērni. Bērni, kas smejas. Un es smejos Jums līdz.

Tu esi upe. Upe, kas silta. Es no rītiem Tevī peldu un ļauju Tev sevi modināt.

Tu esi bērnība. Bērnība, kas atmiņās. Es aizveru acis un Tevi atceros.

Tu esi Ventspils. Ventspils, kas mana. Un es esmu Tavs ventspilnieks.