Konkurss “Mani 724 vārdi Ventspilij”. – Valentīns “Ventspils-Intro”

[..] Ventspils – Intro.

Kā melnbalts asējums aiz mēness adatas guļ pilsēta, kura tikai niansēs pāriet pelēkā akvarelī. Tad, pa saules pilnām kolonnām pakāpusies priedēs, tā rāmi ielīst stiklainā rīta jūrā. Pāri retam asfalta atspīdumam, pāri tukšumam novembra dzestrums sasprindzina redzi un iecērt asu pliķi. Un es atceros – tā ir pilsēta, kurā es aizeju no darba, no kvarca putekļiem, no sevis. Otrreiz.

[1.] Nakts kobalts.

Es aizeju no sevis un tikai ārpusē paliek gluda bruģa pielijušas ielas un Venta, tumša kā pusnaktī grimstoša svešiniece skatuves nelakotos dēļos un iezīmē vientulības vaibstus. Priekškara valnis nekustīgi atvērts krēslai pārsan pār zāles muguru. To caurdur zaraina gaismas strēle – pātaga, kas notur saprāta velves virs galvas, kamēr krastmalā elso melni suņi sārtiem mēles lāsumiņiem sejās. Rekvizīti, gaismas filtri un saplosīti kaijas spārni kā nosūbējušas ēnas aizzīmogo pēdējos vārdus, pēdējās skatuviskās atmiņas un nakts pārņem savos tīklos Jūras vārtu nolupušos gliemežus, kuģu sāniem berzējoties molu ribās. Kā noslēpumaina variācija pilsētā iestājas nakts. Tā kalst veļas auklā un nezina vairs kur sākums, kur izmisums.

Ielas ir tukšas kā caurspīdīgas spuldzes un aizmirstu ķīru klaigas austrumos. Nakts ir gara un stundas kā viltus padomdevējas skaita noietos soļus un svešiniekus, kuru nav. Tikai ārpusē ir savādi raksti nodzeltējušām piezīmēm un uzrakstiem. Jo vienīgie, kas pārskaita minūtes ir benzīntanki – nakts zilumā to ēnas ir tikpat vienaldzīgas kā nozaudētas un neizlasītas vēstules mobilajā telefonā.

Tikmēr iekšpuse, smalka zīda pavediens, valdziņu pa valdziņam sairst nakts kobaltā. Izjūk kā pieneņu pūkas, saķep plūksnainā bumbulī, noripo kalnu un izjukdamas ieķeras vērša ragos. Iekšpuse – mitra uguns plēksne asiem dūmiem pret kupolu. Un es sēžu zem šis melnās velves un skaitu sekundes. Minūtes. Sirdspukstus. Rītausmas. No rīta viss būs savādāk – baznīcu zvani atvērs plaukstas, ielas atpazīs soļus, izlīkumos pa šaurākām ieliņām jūgendstila nobrāzumos un atvadīsies. Tās būs atvadas no naktī satiktajiem, no svešajām vientulīgajām sarunām un pilsētas – pelēkā kobaltā ietītu ēnu. Atvadas nākamībai.

[2.] Gari galdi.

Jo tikai nākamreiz agrā pavasarī es atcerēšos šo pilsētu vēlreiz. Tikpat svešu, tikpat askētisku un cienīgi piezemētu ar tintnīcu padusē un ziemeļu gulbjiem virs horizonta. Tā būs kā balts mākonis, kas skanēs daudzās mēlēs un intonācijās, koki būs kaili, garām ēnām un naktīs peļķes pārklāsies plānu un kraukšķošu ledus garoziņu.

Pilsētā viesosies dzejnieki, rakstnieki, ziņkārīgie un logu rūtīs sakaltuši tauriņi. Rakstnieku mājas sienas runās caur acu skatieniem, skrapstēs pildspalvu pieskārieni papīram, kafijas aromāts pildīsies virtuves garaiņos, tirgū iebrauks lepns limuzīns, pāri priežu galotnēm aizlidos balti baloni un gulbji kāsis. Saule kausēs agrās rīta ledus peļķes. Asiem sāpīgiem dūrieniem tās salūzīs zem bērnu kājām, vilciens nobrauks no sliedēm – tik spalga skaņa kā salūstot tējkarotei tavās naida pilnajās rokās. Klusi pasmaidīs Rokpelnis un pārliks vienu kāju pār otru.    

Sarunas, diskusijas, tēmas, iedomas un pieskārieni – viss vienkopus saaugs raibā matu pīnē un vakarā pie mielasta galda ieplūdīs notīs, ieziedēs Ventspils vienīgajā rakstā. Kāds vakarējot klusēs galda galā, kāds klausīsies nesaprazdams, bet juzdams, kāds aizies meklēt lepnāku krogu, kāds slaucīs nopilējušas medus lāses no pirktiem. Debess būs dzestra kā elpa un ziedēs siltumā. Ledus jau tas pats saules koks vien ir.  

„ Es tā kā kucēns vārtījos sniegā, – tu teici un izņēmi man no plaukstas mazo ledus kripatu un nosviedi zemē. – Kādas tev aukstas rokas.”, lasu pirms daudziem gadiem Imanta Ziedoņa rakstīto. Un šajā vakarā rokas varbūt arī kādam būs aukstas, kādam varbūt sals, kāds klusi kā runcis uz izšūta spilvena saritinājies gulēs, bet kāds būs atstājis mūs nākamajam ziedonim. Kā taureņus pelnu pelēkiem spārniem, pelnu acīm un sirdi – mazu redīsa asnu uz pasaules plaukstas. Pie Dieviņa gari galdi… atdzīvosies kāds par sakaltušu noturēts raibs taurenis un… „Vai tad tas ir tik nesaprotami?”.

[3.] Pieskārieni..

Es neesmu redzējis Krišjāni Valdemāru, mans draugs viņam aizklāj acis ar plaukstām un viltīgi smaida. Neesmu redzējis Jūras govis, tās paiet sasietām astēm garām un skatās uz ielas pretējo malu. Bet Nabagu ielā spīdot tik spoža saule, ka katrs niecīgākais vērdiņš nesot dimanta skaņu. Klusu pieskārienu klusējošai zelta dzīslai, kas paslēpa plauktās. Tikai laimīgie to spējot atrast un nosargāt.  Tikai laimīgie – un es domāju un aizdomājos tur tālu priedēs, kas no jūras pūstas un izpūstas kā līkas pasaku pīpes nezaudē stāju. Kur ir tā savdabība, tā pelēkā jūras ērgļa elegance, tā kaijas nekaunība jeb zivs asakas stiegrums, kas neļauj vienkārši vējā izjukt, sairt gabalos, bet soli pa solītim iet smilšu sērēs, soli pa solītim kāpt augstākā kāpas galotnē? Kur slēpjas tā pārliecība, ka es atcerēšos šo pilsētu jau sprīdi no plaukstas attāluma?

   Ieteikt Twitter   Ieteikt Facebook