Konkurss “Mani 724 vārdi Ventspilij” – Sandra Vensko “724… zvaniķis”

Varbūt kaislība un ilgas. Tāda nenoteikta izjūtu gamma klusumā starp Nikolaja baznīcā un  logā ieplūstošo  skaņu krustošanos, kad nebaidos izstāstīt  būtisko.

Tīrs svētdienas rīts, loga palodze pārtiek no saules. Dievnams, uz kura pakāpieniem  šorīt  izliek mazos, nedzimušos ģipšakmens bērniņus apskatei, nāk pretī. Ļaudis iet garām, aizsteidzas uz tirgus pusi, kāds kuģīti uzbūris, – uzkāpjot uz tā, jau zīmēju Venēciju. Smaržīga tēja un āboli rasā uz nezālēm aizauguša lieveņa. Maza loga trejdaivu acs, pakāpieni; augšstāvā vīd kaķis, kā visi pasaules kaķi, ar smīnīgu purniņu; uz mani, uz tevi, pa pāriem, simultānspēle.  Sunītis ierejas rītam mutē. Skriešus (ar kanālu tikties), bērns aizelsies auklītei pie sāniem, aprūpes mājas iemītnieku pateicība par glāstu, teikas par paslēptu naudas zutni un mūros iemūrēts atslēgsaišķis – pilsētas vārdi. Kā mazgadīgie nedrīkst pārkāpt noteikumus  (un lielie tāpat), vilciena deguniem aizliegts saskrieties, sabučoties uz pārmijām, nesodīti nevar lēkt vieglprātīgi no torņiem, vai (vienalga), kāds vienmēr grims pārgalvības akacī, lai notiktu, kas notikdams. Rāma sieviete uz pārejas ar sirmgalvi zem rokas un dvīnīšu riņķošana ap zaķi ar lupatu maisa ausīm kā bārdām – otrādpiešūtām. Tuša palmu skropstās un piejūras neļķēs, kruzuļu apkaklēm – džezā, uz riteņa stangas vai miljardiem smaidos – rīta karmīnsarkanais ar zeltu. Saksofons un balerīna uz skatuves vai ledus – abējādi – tie mani tuvina, pielabina. Augusta asteres un troņu krokusi.  Violetais cerību aplis – uzbrauktuve, plandās karogi, citas āres un virzieni, apmetot sevi ap asi, ziedu lakati, kalmes, bārkšainie īrisi, dzelteni kā zvaigznes krustdūrieniem apvīļoti piekrantes lauki un ainavas – mierīga un satraucoša pilsētas sirdsdarbība. Zaļais pa vidu, katrs no savas saules – pa vidu stars, pakāpieni un auto piestātnē.  Iepretī.  Labā vai kreisā puse, kā to ņem, no kuras puses iegriežas automašīnas un ielido sikspārņi. Ornaments veido saikni starp cilvēkiem un attālumiem, ko apzīmogo čaklie dzīves pārkrāvēji. Ceļš izbeidzas tieši pie durvīm, kur rīta saules staros dus figūriņas. Katra trotuāra drupatā iemītā skabardziņa atplēsta vējam no rietumpuses, ziemeļzemes aklais upes gars iedzen viļņus šķērsām un vējelis-vējš satracina rožziedus vai stikla ēkas. Iegremdē balsis pilsētas siltajā krēslā, kad upei pāri velkonis bubina, durvis īd un spoguļojas stiklos autobusi un govs zibina ragus, kāds vienmēr pamostas un  izgaismo pils ejas. Atbrauc, aizbrauc, pārvietojas un iekustina lapas parkos, smiltis iečirkstina zoles un veikali pucējas, manekeni pamostas, cilvēki nospodrina spoguļus un kurpes, velk baltas drānas un dzied ķieģeļsarkano namiņu dziesmas. Raibas vasaras vabolītes gar krastmalu – nē, kuģapuikas no pagātnes svilpo kokos un šūpo kājas lampioni virs tiltiem, un starp krodziņiem iejūk modernie viesi. Nogatavojušies kā lielās olplūmes, loči pie sāniem, velkoņi. Kuģu pūtas, tvaikoņi, būvētava, namiņi, ielas, bruģis, šampanietis un dzimtas – aizbraukšana, nomiršana, atkalredzēšanās sapņos.  Zvani spēlē, klankst, basina, dūcina un kuģu rūme piepildās kā laša vēders ikriem pilns. Pulksteņa zvaniņi, lūku noslēptās zvanu mēles, gaismas izplājums uz rokām, kad virvē ieķēries, vīrs augstu paceldamies, steidzas noturēt zvanu cepures. Kāds viņš bija, nepiedzimušais zvaniķis – smilšu mēles aprītais krasta cilvēks? Upes labinātājs meitenes matos, svārku audējs, zāļu nastiņu sējējs – nedzimušais Ventas gars, murds, iekšā rāvējs? Tik silts un piemīlīgs kā smalkākās aizjūras drānas lādēs vai raupjā ubaga plauksta… Kur bija viņa nopūtas, mājļaudis, viļņojums ar degošu bākas aci un lūgšanu altāri, un bļodiņu siltas  zupas? No satelītantenu kūniņām izkļūst kniepadatas lielumā, pietuvojas acu izbrīnītajos stāstos un norimst, tad pilniem vēderiem visi  iziet jūrā. Un pāri horizontam izplešas miriāde – skaidrākās ir pirmsrudens naktis, zvaniķis pilsētā atpūšas un naudiņas žāvējas, čab savu ierasto sarunvalodas raksturu. Mazpilsētas vilciens un lielpilsētu tauvas ierāmē kastes kā dāvanas Ziemasvētkos; vai pavasara palos cilvēcisko apvilkuši kā pidžamas, segas nosviestas nost, ļaudis iezīmē ceļu ar bultām. Ielabojuši smilšaino augsni, sakārtojuši trases taureņus un iedzīvojušies kaitēs. Katra mazākā spriksts uzplaiksnī, iededzina dievnama lukturus, mazie, sastingušie, nekad nedzimušie krasta cilvēki, viens –  Zvaniķis vārdā, pusnaktī iznāk Vindavas ielās un skaita – zilais, mēļais, zīddzeltenais, melnais un vecrozā, katra krāsa ar aerosolu savaldīta, iznāk graffiti vai pūtēja cepuru pušķis, iegriežas rulete  –  nozieķēts taukums visgarām lūpām mazulim –  silts ēdiens vai vieglas uzkodas, un ikri, tie paši, ko zivs bija ilgi gatavinājusi, iztek caur krāna ūdeņiem, izplūst caur naftu, lejāk zaļajam; un spožām upes pērlenēm – gluda un spīdīga piejūrnieka āda, kā būtu laiks noskalots un ienests dievnamā pirms zvani sāk dirbēt, prāts skandēt, uguns plosīt vakara acis – aizmieg pilsētas saldums –  pagātnes pelītes cukurgailīšu kājām. Lietus paņem savu daļu – skumju tērces acīs un svētlaimes migla pāri.

Logs aizveras un mana ceļotāja soma ir salikta promiešanai no tevis, lai atkal atgrieztos un rēnajā viļņojumā gleznotu neuzrakstīto vai tikai adītu šalli ziemai, uz kuras atlaisties un pārziemot baltai papīra lapai.