Sērija fantastikas pasaulē – I daļa

IEVADS

 Lielākoties grāmatu blogos tiek apskatīti paši jaunākie izdevumi, bet, nepelnīti piemirsts, šis tas labs no senākiem laikiem. Turklāt agrākos laikos grāmatas neviens jau blogos nemēdza apskatīt. Tad nu pienācis laiks ielūkoties kādā grāmatu sērijā, kura tika izdota Rīgā, izdevniecībā “Zinātne”, no 1966. līdz 1982.gadam.

Daudzi noteikti vēl atceras burtu salikumu FP, kurš savulaik padomju pilsoņu grāmatplauktos greznojās uz vairākiem desmitiem mazā formāta grāmatiņu, un šī salikuma atšifrējumu – „Fantastikas pasaulē”. Droši vien ir arī tādi, it īpaši no jaunākās paaudzes, kuri, lai arī lasa tulkoto fantastiku, tomēr par šādu zinātniskās fantastikas sēriju nebūs dzirdējuši. Turklāt, iepazīstot tulkotās, zinātniskās fantastikas literatūras nelielos plašumus, iespējams, sūrojas, ka ir par maz tā labuma. Šeit iesaku paskatīties tālāk pagātnē un, ja vēl eiroremonts nav izslaucījis no plauktiem padomju laika grāmatu sērijas, tad pameklēt tajās, lai arī toreiz izdotā literatūra ļoti bieži bija ar ideoloģisku piešprici, tomēr starp ideoloģiski pareizajiem darbiem var atrast arī kādu pasaulē atzītu zinātniskās fantastikas pērli.

Mērķtiecīgā atbrīvošanās no visa vecā un neaktuālā ir novedusi pie tā, ka daļa no šīs sērijas grāmatām pat bibliotēkās vairs nav pieejama. Kopā Ventspils un Ventspils novada bibliotēkās, kā arī daļā no skolu bibliotēkām ir atrodamas 30 grāmatas no sērijas “Fantastikas pasaulē”, kurā pavisam kopā ir 51 grāmata. Meklējot sistēmā pēc atslēgvārdiem – sērija “Fantastikas pasaulē”, uzrādīsies 33 grāmatas, bet H.Harisona „Nerūsējošā tērauda žurka” nav no FP sērijas, tas ir mēģinājums ar labu darbu reanimēt šo sēriju jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, diemžēl neveiksmīgs mēģinājums. Arī Maikla Kordija „Brīnumu vajājot” un Roberta Heinleina „Kaķis, kas staigā cauri sienām” nav no šīs sērijas.

Tā kā es esmu viens no tiem, kurš ciena, mīl, vāc, glabā un sargā arī padomju laikā izdoto fantastiku, tad manā privātkolekcijā ir visas šīs sērijas grāmatas un daļa vairākos eksemplāros. Katra ir lasīta vismaz vienu reizi, bet ļoti daudzas pa vairākām reizēm. Nesen sistemātiski un pēc kārtas atkal lasīju cauri visu sēriju un piefiksēju sev būtiskāko un nākotnē iespējams noderīgo, kā arī dažos teikumos izteicos par katru grāmatu savā mājaslapā www.valks.weebly.com sadaļā lasāmgrāmatas. Ceru, ka šāds īss sērijas pārstāstījums būs noderīgs vēl kādam un, iespējams, radīs interesi par šīm visnotaļ interesantajām fantastikas grāmatām. Tādēļ uzsāku nelielu rakstu sēriju arī šeit, Ventspils bibliotēkas mājaslapas blogu sadaļā, par grāmatās ar marķējumu FP rodamajiem labumiem un brīnumiem. Starp pērlēm gadās arī kas ne tik košs, vai, pareizāk sakot, kas ļoti koši sarkans, un te nu jāatminas, ka laikā, kad iznāca šī sērija, sava artava bija jādod arī ideoloģijai, komunisma slavināšanai, Ļeņina piemiņai un kapitālisma pelšanai. Tomēr ar visiem šiem iestarpinājumiem visā visumā sērija ir laba un lielākoties ar interesi lasāma.

Tad nu pie lietas, pēc kārtas cauri “Fantastikas pasaulei”, piebildīšu, ka šis ir mans subjektīvais viedoklis, varbūt kādam patiks tās grāmatas, kuras nepatika man, vai nepatiks tas, ko es uzskatu par labu esam. Tas lai paliek katra paša ziņā.

Tekstā bieži parādīsies termins SciFi, kas nozīmē Science Fiction – Zinātniskā fantastika, šo saīsinājumu esmu izvēlējies ērtības labad.

Jānis Valks
Ventspils Galvenās bibliotēkas grāmatu apskatnieks/bibliotekārs

1.Rejs Bredberijs – Kaleidoskops

Pasaulē slavenā fantastikas rakstnieka Reja Bredberija stāstu izlase. Šeit ir iekļauti stāsti no diviem Bredberija krājumiem – „Tetovētais” un „Zāles pret melanholiju”. Bredberijs nav gluži tādas fantastikas, kāda man ir vistuvākā, autors, šī ir drīzāk tāda smagi sociālā fantastika, kurā ir šis tas no zinātniskās fantastikas (ko līdzīgu es gan rakstu, bet lasu labprātāk hard SciFi). Stāstos, protams, valda Bredberijam raksturīgā depresīvā noskaņa un tāds smagnējs lēnīgums, Marsa putekļi un interesantas idejas. Katru stāstu neķidāšu, bet piebildīšu, ka stāstā „Kaleidoskops” aprakstītais šķiet nedaudz līdzīgs 2013. gadā iznākušajai filmai „Gravitāte” („Gravity”) ar Buloku un Klūniju. Tur tāpat kosmosā planē daži kosmonauti, kuri aiziet bojā, filmā gan, šķiet, Buloku izglāba, bet šāda tāda līdzība ir nojaušama. Tā kā šī grāmata ir publicēta 1966.gadā, tad ievadā Bredberija darbi ir pievilkti ideoloģijai (kā jau visi FP sērijas darbi), cerams gan, ka tulkojumā bargo padomju cenzoru roka nav pārāk gauži plosījusies. Ievadā ir teikts, ka Bredberijs ir optimists u.t.t., – kāpēc gan nē, arī optimists var rakstīt depresīvus darbus, galvenais, lai viņš ir kapitālistiskās kārtības noliedzējs, kodolatbruņošanos slavējošs un nejēdzību atmaskotājs.

2.Staņislavs Lems – “Petaura medības”

Tāda pamatīga old school hard SciFi noskaņa. Nav nekādas mežonīgas tehniskas pārmērības, viss šķiet tik ticams, un šis tas noteikti jau ir bijis un novecojis, šis tas cits visdrīzāk vispār netika izgudrots, jo nāca digitālā ēra. Šeit gan ir pieminētas skaitļojamās mašīnas, bet tās visdrīzāk ir vecās, mājas lieluma mašīnas, nevis kas mūsdienīgāks. Nezinu, kā to noskaņu, virzienu un stilu precīzi sauc, bet tas varētu atgādināt tādu kā pirmskiberpanka laikmetu – starp tvaikpanku un kiberpanku, lampupanks varbūt. Tur, kur vairāk pasaimniekoja pa iekšējiem pārdzīvojumiem, varbūt nedaudz mazāk interesanti, bet visā visumā labi apraksti. It sevišķi tas, kā purinās veca raķete, tas stipri atgādināja bērnības atmiņas par braucieniem bobikā, šeit tieši tāds moments, kur nevar saprast, cik rāda pārslodžu mērītājs, jo bultiņa ciparnīcā nešpetni lēkā.   Bobikā jau bija tāpat, spidometrs rādīja 20 km uz katru pusi un citi mērinstrumenti arī. Vēl jau Petaurs, kalnrūpniecības bots, kurš dabūjis ar ķieģeli pa galvu un nojucis prātā, ņemas šaudīties ar lāzeri.

3.Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs – “Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums”

Mazs krājumiņš ar divu padomju sociālistiskās fantastikas autoru Jemceva un Parnova diviem garstāstiem un trijiem īsajiem. Ievadošajā rindkopā minēts, ka šiem autoriem ir publicēti daudz darbu. Var jau būt, ka tajos laikos tā bija aktuāla padomju fantastika, bet šobrīd diez ko nelasās. Šķiet, tā pabāli, samudžināti un nesakarīgi. Tā kā ar esošo materiālu varētu ko labāku uzradīt, kam tādam vispār ķerties klāt nevajag, ja jau sanāk tik bāli. Var jau būt, ka tur ir filozofiskās domas dziļumi un cilvēces pamatvērtību kodējums apakšā, es neko tādu neatradu un šinī gadījumā pieņemu, ka to tur nebija. Par vīru uz vientuļās salas bija tīri labi, bet tas delfīns maisīja gaisu. Vandīšanās pa Amazones džungļiem ir lasīta dažādos traktējumos, un šis mani nepiedūra. Sākumā notika kaut kāda vīrusu meklēšana, un tas bija interesanti, bet tad kaut kas nojuka un palika ne pārāk interesanti. Īsie stāsti ar visai murgaini, vienā no tiem bija mēģinājums pieķerties laika mašīnas tēmai. Ir cilvēki, kas šai tēmai māk pieķerties interesanti, piemēram, Harijs Harisons „Fantastiskajā sāgā”, bet šis sociālistiskās laika mašīnas gadījums diez ko ievērības cienīgs gan nebija. Iespējams, ka tajā laikā, kvalitatīvas zinātniskās fantastikas trūkuma laikmetā, padomju cilvēkiem šis aizgāja pa pirmo, bet šobrīd ar ko tādu cauri vairs izbraukt nevar, un šī grāmata paliek vien kā viena no sērijas „Fantastikas pasaulē”, turklāt tā, kuru es diez vai vēl kādreiz savā dzīvē lasīšu. Kolekcijas eksponāts kā daudzsējumu profesionālā medicīnas enciklopēdija krievu valodā manā medicīnas grāmatu kolekcijā.

4.Lidija Obuhova – “Lilita”

Stipri dīvains gabals, stāsts par paleokontaktu. Pirmatnējās kopienas meitenes tikšanās ar augsti attīstītu civilizāciju, kosmosa ceļotājiem, kuri meklē jaunas apdzīvojamas pasaules. Šāds sižets varētu būt ļoti interesants, bet uzrakstīts tomēr ne gluži… Šad tad paliek visnotaļ interesanti, bet tikai brīžam, tas uzreiz pazūd, kaut kādos alu cilvēku iekšpasaules aprakstos. Kas izbrīnīja – fakts, ka padomju cenzūra izlaidusi cauri vienu vai pat pusotru rindkopu ar gandrīz erotiska rakstura tēlojumu par pirmatnējo ļautiņu precību rituāliem. No kosmiskās puses skatoties, bija interesanti teorētiskie tehnoloģiju apraksti, bet tie pazuda starp filozofiju un psiholoģiju, turklāt vēl visam pa virsu šizoīds mīlas stāsts. Man kā piedzīvojumu un hard SciFi cienītājam šeit ir pa daudz tā, kas man neinteresē, un pa maz tā, kas man interesē.

5.Aizeks Azimovs – “Es robots”

Visu robotu tēva un literārās robopsiholoģijas pamatlicēja Aizeka Azimova (Izāks Ozimovs) stāstu kopums, kurā pirmo reizi definēti visai SciFi pasaulei nozīmīgie robotikas pamatlikumi, jeb trīs noteikumi, kuriem pakļaujas roboti. Šis nu ir viens no tiem darbiem, kas stabili ieņēmis savu vietu zinātniskās fantastikas slavas zālē un vēstures lappusēs, jo vēlāk tieši uz šiem likumiem ir uzbūvēts tik daudz. Parādās arī robotu psiholoģija un spēles ap šiem likumiem, dilemmas, problēmas un viltīgi risinājumi. Darbs ļoti saistošs, un, lai arī reizēm iezogas smaids par tā laika naivo fantāziju – kāda izskatīsies nākotnes pasaule, tomēr tā ir klasika un tās nozīme SciFi attīstībā ir nenovērtējama. Balstoties uz šīs grāmatas motīviem un robotikas likumiem, ir uzņemta Holivudas grāvējfilma “Es robots” ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Filma, protams, kā jau 2004. gada ražojums, ir tehnoloģiski un estētiski daudz futūristiskāka nekā 40/50- to gadu grāmata. Azimovam ir vēl šis tas visnotaļ interesants, ko gribētos kādreiz izlasīt, piemēram 1942. gadā viņš sāka rakstīt Foundation sēriju — stāstu par visgalaktikas impērijas sabrukšanu un atdzimšanu, kas beigās izvērtās 7 romānu garumā.

6.Kobo Abe – “Ceturtais ledus laikmets”

Vēl viens dīvains gabals. Tāds kā detektīvs, tāds kā piesardzīgs psihotrilleris un mežonīga fantāzija. Politfilozofija, sociālās apceres un nākotnes vīzijas par zemūdens civilizācijas nākotni, tās tapšanu un esošās civilizācijas neatlaidīgo norietu. Ideoloģiju it kā potē, bet nedaudz savādāk, kā citi, komunisms ir dažviet noliegts un apcelts, bet, tā kā arī te (Japānā) diez ko labi neiet, tad laikam jau tomēr komunisms ir labāks (kas arī bija jāiepotē). Šoreiz nevar īsti saprast mājienus ar ideoloģiski sarkano sētas mietu. Savukārt tīrā fantastika tā īsti negrib iet kopā ar piesardzīgajiem skaitļojamās (pareģošanas) mašīnas tēlojumiem. Kaut kas ir pārāk piesardzīgi izdomāts, gauži pelēki aprakstīts un liekas ļoti blāvs uz tā nevaldāmās fantāzijas fona, kas paveras, nonākot zemūdens radību fabrikā vai pašās beigās, skatoties pareģojumu par to, kāda tad būs nākotne. Ledāji izkusīs, sauszemes būs maz, bet augsti attīstīta civilizācija neizmirs, tā mitīs zem ūdens. Citas izejas jau mums nav, pretējā gadījumā būs kā filmā “Ūdenspasaule”.

7.Rejs Bredberijs –“Marsiešu hronikas”

Un atkal misters Bredberijs. Un kā nu ne, viņa vārds fantastu aprindās būtu liekams uz tikpat augsta plauktiņa, kā vārds Dievs vai Jēzus pie kristiešiem (tā pati fantastika jau ir). Šajā sērijā Reja Bredberija vārds vēl parādīsies ne vienu reizi vien. Vārdu salikums “Marsiešu hronikas” man vienmēr ir šķitis tāds kā sērijas “Fantastikas pasaulē” simbols. Šie gan nav tehnoloģiskā hard SciFi stāsti. Reja Bredberija pacifistiskās un antinukleārās domas lidojumi ietverti filozofiskos nākotnes tēlojumos – nākotnes, kas laika ziņā nu jau mums ir daļējā pagātnē, gadsimtu mija jau sen pagājusi, arī 2005. gads garām un palikuši tikai 3 stāsti par 2026. gadu. Tomēr tehnoloģiskās attīstības ziņā šī nākotne vēl ir ļoti tāla – cilvēku lidojums uz Marsu varbūt notiks vēl tuvākajās desmitgadēs, bet mērķtiecīga Marsa kolonizācija un apdzīvošana diez vai. Bredberija māku uzburt Marsa atmosfēru un to lasītājam tik sajūtami atainot varētu salīdzināt ar Gabriela Garsijas Markesa radīto Dienvidamerikas saules izdedzināto pilsētu sajūtu. Bredberija radītā sarkanās planētas atmosfēra, protams, ir ļoti fantastiska, romantizēta un naiva – zeltainā marsiešu rase, daļēji saglabājusies un pat funkcionējoša infrastruktūra un visai vienkārša kolonizācija. Daudz mājienu un ne tikai mājienu par kodolkaru, kā arī šis tas par vietējās rases iznīcināšanu – tas stipri sasaucās ar indiāņu likteni – ierastais pacifistiskais un ASV imperiālistus apceļošais FP sērijas uzstādījums.

8.Kurts Zanders – “Signāls no kosmosa”

Romāns par kādu fiziķi, kurš ietupināts trakonamā, jo uztvēris un zināmā mērā iztulkojis ārpuszemes civilizācijas sūtītos radiosignālus. Psihiatriskajā slimnīcā viņš atceras un pieraksta piedzīvoto. Mērķis šim darbam puslīdz skaidrs – kodolatbruņošanās, sliktie kapitālisti u.tml. Liekas, tīri tehnoloģisks darbs, bet viduvējs. Netapa īsti skaidrs, kā nabadzīgs asistents savos bēniņos ar ierobežotiem līdzekļiem var sakasīt tādu aparatūru, lai spētu kaut kā savādāk uztvert radiosignālus. Kāpēc kaut kā savādāk? Jo, ja viss notiktu pēc parastās metodes, tad nopietnāki zinātnieki ar labāku tehniku to jau sen būtu uztvēruši, tātad metode cita, atklājums unikāls, bet tieši tas nebija paskaidrots. Protams, trakajiem pieder pasaule, un viss ir underground zinātnieku rokās, bet tieši tas, manuprāt, bija jāizskaidro vairāk, tieši metode un atklājums. SciFi tomēr visu ko var izfantazēt – izskaidrot kaut vai ar jauna veida lampu izmantošanu vai netipiska tinuma spoļu pielietojumu, bet tāds jau nav mērķis šim darbam. Kā jau minēju, mērķis ir vērsts pret kodolbruņojumu, un pareģo tā nestās nelaimes, kā arī uzbraucieni kapitālistiem un ASV armijai, vārda brīvības ierobežojumiem kapitālismā (it kā komunismā būtu bijis kas labāks).

9.G. Martinovs – “Viesis no bezgalības”

Normāla izmēra fantastikas romāns, kurš pagājušā gadsimta 60-tajos gados noteikti bija visnotaļ labs. Tālas nākotnes pasaules attēlojums, tehnoloģijas un, protams, komunisma uzvara saules sistēmā un apzinātajā kosmosā. Ideoloģijas potēšana pēc pilnas programmas, komunisma slavas dziesmas u.tml. Ideja jau zināmā – cilvēks pamostas/atdzīvojas pēc daudziem gadsimtiem, šoreiz pēc 18. Pēc Otrā pasaules kara mirušo padomju vīru atdzīvina komunisma ēras ļaudis. Dažviet grāmatu bija interesanti lasīt, bet tās bija atsevišķās vietas par kosmosu, detalizētāki tehnoloģiju apraksti, kosmiskie lidojumi. Pārējā laikā filozofija un komunisms, savstarpējās attiecības un dziļgremdes apziņā. Tur, kur sākās tiešām interesanti apraksti, vai pieminētas kādas tehnoloģiju lietas, autors no tā veiksmīgi izvairās, pasakot, ka tas viss galvenajam varonim ir par sarežģītu, un atkal pievēršas komunismam un psiholoģijai.

10.Jozefs Nesvadba – “Einšteina smadzenes”

Čehu autora Jozefa Nesvadbas stāstu krājums. Dažādi stāsti, pārsvarā atbruņošanos un komunismu sludinoši, dažādus morāli ētiskus aspektus aplūkojoši. Morāle, morāle un nedaudz fantastikas, par daudz morāles un par maz fantastikas… Stāsts “Einšteina smadzenes” vēsta par kopā saliktu trīs mirušu cilvēku smadzenēm ar mērķi radīt supersmadzenes, šīs smadzenes paliek pārāk cilvēcīgas. “Tarzāna nāve” pārstāsta veco stāstu par pērtiķu vidū augušo cilvēku Tarzānu, kāda jēga pārstāstīt saviem vārdiem leģendu, kura pirmo reizi publicēta 1912. gadā? Var jau būt, ka te ir kāda jauna morāles doma un čehu saprašanai pielāgots fons, bet īsti objektīvu attaisnojumu tādai rīcībai es neatradu. “Tabu” vēsta par kodolizmēģinājumu ietekmi uz Āfrikas iedzimtajiem, rezultātā mutācijas un kropli embriji – kas to būtu domājis. “Kapteiņa Nemo pēdējais piedzīvojums” – beidzot kas kosmisks, par leģendāro kosmosa kuģu kapteini Nemo un viņa piedzīvojumiem. Šeit atkal parādās vecais uzstādījums par nokļūšanu nākotnē, šoreiz ne aizmiegot uz gadsimtiem, bet gan atgriežoties no kosmiskā lidojuma un nonākot nākotnes sabiedrībā – kosmiskie ātrumi u.t.t., kas stipri līdzīgs bija grāmatā “Viesis no bezgalības”. “Izgudrojums, kas iznīcināja savu izgudrotāju” – kāds varen godkārīgs inženieris atklājis pilnīgās automatizācijas noslēpumu un cer kļūt bagāts. Tāds viņš arī kļūst, bet pēc kāda laika bagāti kļūst visi, un inženierim zūd viss prieciņš. Antiutopija “Nezinīša uz Mēness” garā.  “Stella” – citplanētieši pievāc meiteni labiem pakalpojumiem, bet viņa bļaustās, ka grib mājās, tad nu šo noliek uz abu Vāciju robežas. Stāstā ir par to, ko viņa stāsta ārstam, jo, protams, tiek uzskatīta par traku. Beigās citplanētieši viņu tomēr savāc, jo labāk taču sniegt labus pakalpojumus citplanētiešiem, nekā tupēt psihenē pie cilvēkiem. “Ksenemindes idiots” ir stāsts par garīgi atpalikušu zēnu, kurā iekšā sēž ģēnijs, un zēns pa kluso ir uzbūvējis ieroci, kuru nesekmīgi cenšas uztaisīt viņa tēvs, militārais inženieris. Puika ar šo superlielgabalu slaktē tos, kas viņam nepatīk, līdz pašu beigās nošauj militāristi. “Pa sniega cilvēka pēdām” – modernā un senā cilvēka apziņu konflikts. “Kā nomira kapteinis Nemo” – par to pašu Nemo, kurš bij minēts dažus stāstus iepriekš. “Pastarās dienas eņģelis” – par kāda kosmiskās flotes jauniesauktā čakarēšanu, inscenējot svešas planētas potenciālo bojāeju, kura, izrādās, ir izdomāta, bet beigās tomēr izrādās patiesa, vai arī nē… “Uzvara Romā” – ar psihisko spēku palīdzību jebkurš var kļūt par izcilu sportistu, tik nepieciešami vēl lielāki psihiskie spēki, lai pēc tam savāktos. “Vēstures iznīcināšanas trests” – stāsts par laika mašīnas pielietošanu, lai nepieļautu komunistu ienākšanu Prāgā, tā vietā par pirmajiem izvirzot amerikāņus. “Absolūta mašīna” – kāds zinātnieks nozog ideju par mākslīgās dzīvības radīšanu un rada robotu. Visi, kas izsaka aizdomas, iet bojā, un šķiet, ka zinātnieks ir nevis radījis robotu, bet gan saslimis ar personības dubultošanos, un visas ziepes taisa pats.

Turpinājums sekos.

SĒRIJA FANTASTIKAS PASAULĒ 1-10