DAIĻLITERATŪRAS JAUNUMI – FEBRUĀRIS IIII
Iepazīstinām ar daiļliteratūras jaunumiem.
|
|
Ezera, Regīna. Re Grāmata “Regīna Ezera. Re:” aptver 12 īsos stāstus, kas veidoti, iedvesmojoties no ievērojamās latviešu rakstnieces Regīnas Ezeras (1930–2002) daiļrades. To autori ir Osvalds Zebris, Inga Žolude, Nora Ikstena, Laura Feldberga, Elizabete Lukšo-Ražinska, Rvīns Varde, Dace Vīgante, Maira Dobele, Alise Redviņa, Aivars Madris, Svens Kuzmins un Kristīne Želve. Krājuma redaktore un priekšvārda autore ir Ieva Melgalve, krājumam pievienots arī Gunta Bereļa pēcvārds un Regīnas Ezeras romāna Aka tulkotājas itāļu valodā Margeritas Karbonaro eseja, kā arī Regīnas Ezeras vēstules un fotogrāfijas no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Dizaina autors – Aleksejs Muraško. Sērijas iniciatore un projektu vadītāja – Elvīra Bloma. Rakstniece un redaktore Ieva Melgalve par grāmatu: “Skaidrs, ka Regīnas Ezeras darbiem ir ne vien paliekoša vieta latviešu literatūrā, bet arī neskaitāmas atbalsis un atbalsu atbalsis citu autoru darbos. Bet kādas tieši? Kas Ezeras darbos ir aktuāls literatūrā tieši tagad, un kā to uztaustīt? Viens ceļš būtu veikt apjomīgu literatūrzinātnisku pētījumu – bet tas, iespējams, būtu pārāk laikietilpīgs uzdevums pārāk mainīgā literatūrtelpā. Otrs ceļš, varbūt neprecīzāks, bet katrā ziņā aizraujošāks, ir šī antoloģija. Dažādu paaudžu autori ar visdažādāko pieredzi literatūrā tika aicināti apzināti veidot savu versiju par Regīnas Ezeras darbiem vai biogrāfijas faktiem – parafrāzējot, dekonstruējot, eksperimentējot, iedvesmojoties, turpinot… Dažiem autoriem jau bija atbilstoši darbi, citi tos radīja no nulles, un aizrautīgs lasītājs var ne tikai skatīties, kā autoriem ir izdevies tikt galā ar šo nebūt ne vieglo, savā ziņā pat biedējošo uzdevumu, bet arī meklēt atsauces, citātus un alūzijas ar zināmajiem, bet varbūt jau piemirstajiem Regīnas Ezeras tekstiem.” |
|
|
Judina, Dace, Nīmanis, Arturs. Krustceles Vietu, kur ceļš/taka sadalās vai kur tos šķērso cits ceļš/taka, sauc par krustcelēm. Nemateriālajā pasaulē krustceles ir pārdomu un izvēles punkts. Jaunu iespēju punkts. No tā, kurp ceļinieks paskatīsies vai nogriezīsies, būs atkarīgs viss tālākais ceļš. Senos laikos krustceles tika uzskatītas par nelāgu vietu, kas jāšķērso neatskatoties, nežāvājoties, neēdot, nerunājot, nedziedot, nesvilpojot, lieki nepievēršot uzmanību, neko (sevišķi naudu) no zemes nepaceļot, neatstājot neko no sevis – pat ne spļāvienu! Turklāt krustcelēm nekad nevajag iet pa vidu, lai nezaudētu veiksmi un dzīves laimi. Pasarg dies’ nonākt krustcelēs pusnaktī! Tur mīt ļaunie gari, klīst pašnāvnieku un ar nāvi sodīto dvēseles, raganas un burvji dara savus melnos darbus, bet pilnmēnesī var sastapt arī vienu otru neprecētu puisi vai meitu, cenšoties pievilināt izdošanos mīlestībā. Krustceles esot laika portāli, vārti, kas savieno redzamo un neredzamo pasauli, caur tiem izejot, var iekļūt laika cilpā un nokļūt pavisam ne tur un ne tad, kā vēlēts. Lai saprastu, vai no krustcelēm jāpiesargās, jāzina, cik ceļi saiet kopā un kādā leņķī – vai veidojas taisnais krusts, lietuvēna krusts, trijkājis, velna dakša, zvaigzne vai strupceļš. Jo senākas krustceles, jo tās enerģētiski (maģiski) jaudīgākas. Un ja vēl līdzās aug ozols… Sengrieķiem krustceles pārraudzīja trīsgalvainā burvju aizgādne Hekate, romiešiem – medību dieviete Diāna, afroamerikāņiem – krustceļu kungs Papa Legba, senslāviem Veless, senlatviešiem – Ceļa māte, kurai gādāt par ceļiniekiem līdzējusi arī likteņu licēja Laima un nakts aizgādnis Mēness. Mūsdienu cilvēks jēdzienu krustceles pārsvarā lieto metaforiski un poētiski, tā apzīmējot grūtu izvēli vai nozīmīgu lēmumu, kas varētu pavērt gan jaunas iespējas, gan radīt neatgriezeniskas (un ne vienmēr pozitīvas) pārmaiņas. Ikviens no mums vismaz reizi mūžā stāvējis lielāku vai mazāku dzīves krustceļu priekšā, lauzot galvu – pa kuru ceļu turpmāk iet. Diemžēl ne vienmēr līdz paša vai draugu pieredze, jo, modelējot skaisto nākotni un vēlamo pieņemot par esošo, var novirzīties no ceļa un trāpīt grāvī. Tādos brīžos labi, ja līdzās kāds, kam biezāks gadu gājums un lielāka sirds gudrība. Labi, ja ir īsti draugi, bet vēl labāk, ja ir Dzīves skolotājs. Ceļa rādītājs krustcelēs. |
|
|
Niedriņš, Vilis. Pie Ventas ziedu laikā Darbs ir par autora atmiņām par 30. gadu lauku dzīvi dzimtajā Vārves pagastā. Grāmatā attainotas tā laika lauku dzīves paražas, sadzīve, gan tās saules, gan ēnu puses! |
|
|
Ozoliņš, Māris. Raganu festivāls Māra Ozoliņa pirmais stāsts “Raganu festivāls”. Nebēdnīgs studentu autoceļojums ar asiem, dramatiskiem sižeta pavērsieniem noslēdzas ar lielāko traģēdiju pasaules rokfestivālu vēsturē. Balstīts patiesos notikumos, bagātināts ar autora piedzīvojumiem un vērojumiem un papildināts ar krietnu izdomas devu. |
|
|
Sīmane, Ieva. Baudu spēles Jaunas sievietes vienmuļā dzīve, kas rit starp darbu arhitektu birojā un vakariem piepilsētas dzīvoklī, apgriežas kājām gaisā, kad pēc šķietami nejauša notikumu pavērsiena viņa nolemj piedalīties kādā savādā iepazīšanās spēlē, kuras noteikumi un norise viņai ir liela mīkla. |
|
|
Mikele, Aija. Zirneklis Jauno talantīgo, ar smalku intuīciju apveltīto izmeklētāju Maksi Mežalu lasītāji ir iepazinuši jau Aijas Mikeles iepriekšējos kriminālromānos “Kritušais eņeģelis” un “Zelta būrītis”. |
|
|
Bredforda, Sāra. Karaliene Elizabete II Tēvoča skandalozā atkāpšanās no troņa un tēva kronēšana, Otrais pasaules karš un Lielbritānijas bombardēšana, seksa un spiegu skandāli, impērijas robežu dramatiska sašaurināšana, Aukstais karš, diži premjerministri – Lielbritānijas karalienes Elizabetes II mūža laikā pasaule ir mainījusies kā paātrinātā filmā. Paralēli politikai kā uz delnas allaž bijusi karalienes ģimenes dzīve, tās locekļu tikumi un mīlas dēkas, kāzas un šķiršanās, prieki, bēdas un nacionāla mēroga traģēdijas. Kā Elizabetei II šajos notikumos izdevies saglabāt stingro nostāju un aso skatienu? |
|
|
Dzeja |
|
|
Tirzmaliete. Zvaigžnu mirdzumā atmirdzēt…. Grāmata-dzejoļu krājums ievada rakstnieces Tirzmalietes Lejasciema perioda daiļrades apskatu, kas līdz šim ir bijis tikpat kā vispār nepētīts temats. |
