DAIĻLITERATŪRAS JAUNUMI – SEPTEMBRIS
Iepazīstinām ar daiļliteratūras jaunumiem
| Latviešu literatūra | |
|
|
Puče, Armands. Jauna vīrieša portrets |
|
|
Pilāne, Inese. Atdzimusi dzīvot Reizēm cilvēkam vajag tik maz, bet tai pašā laikā tik daudz, lai saprastu, ka kādam esi vajadzīgs, ka tevi mīl un ciena, lai apzinātos to, ka tu vari būt ļoti stiprs, savā dzīvē pārvarot dažādus šķeršļus. Reizēm to saprast nākas visnežēlīgākajos veidos. Vislielākais cilvēka bieds ir bailes – bailes no nezināmā. Kad to esi pārvarējis, tu paliec stipraks un stiprāks. Vislielākā laime – tā ir pašu veselība, tā ir spēja elpot,sajust, staigāt, runāt. To visu papildina mīlestība, patiesa, tīra, kā atklāta no jauna. Mīlestība pašam pret sevi. Iemācies sevi un citus mīilēt! Manu stāstu krāsaināku padarīja mīlestība – vīrieša mīlestība -, kura ļāva man atplaukt un izlīst no savas čaulas laukā. Es sajutu, ka esmu kādam vajadzīga. To novēlu ikvienam un ikvienai! Ļoti priecāšos, ja manis izsāpētais stāsts spēs palīdzēt! Centies gūt drosmi no nezināmā, neslēpies aiz spilvena, bet tiecies sasniegt un piepildīt savus sapņus!
|
|
|
Visvaldis Lācis. Atmiņu atspulgos Cilvēka mūža stāsts tiek rakstīts ar viņa darbiem. Ar paveikto savu līdzcilvēku, sava novada, savas zemes, savas tautas un savas valsts labā. Visvalža Lāča mūžu vienā atmiņu atspulgu grāmatā ietilpināt nav iespējams. Viņa mūžs latviešu tautas lielajā likteņstāstā ir ievīts uz mūžiem. Karavīra mūžs tiek rakstīts ar sviedriem un asinīm, gan grūtos kauju ceļus staigājot, gan dvēselei vēl ilgus gadus pēc kara asiņojot. Senās brūces uzplēšot, bijušo kauju vietas un cīņubiedru atdusas vietas apmeklējot. Cilvēku traģēdijas un tautu likteņus vēstures stāstos, filmās un grāmatās iekļaujot…
|
|
|
Kāds. Dievu nīdēts Tas ir stāsts par lauku puisi, kas iecerējis sasniegt teātra mākslas virsotnes. Tajās uzkāpt jāpārvar grūtības, vajadzīga neatlaidība. Cīnās, zaudē, atkal pieceļas. Nonāk līdz Pētera Pētersona darbības teātrim. Pētersons strīdā ar Imantu Ziedoni aizstāv poziciju, ka drāma, traģēdija ir augstākās pakāpes mākslu māksla. Ziedonis tikmēr gana kluso gaismu, necieš asinis. Vērtē arī citu personību atklāsmes. Televīzijas Lielajā pusdievu sapulcē analizē iepriekšējās nedēļas raidījumus.
|
|
|
Indriksone, Ramona. Es biju cita Ir pazudusi meitene, vārdā Beta. Ir puisis, kurš viņu izmisīgi meklē. Ir vairākas grūti izskaidrojamu pagātnes notikumu līnijas, kuras raisa daudz jautājumu. Lai rastu atbildes, ir soli pēc soļa jāiet atpakaļ Betas un pārējo romāna tēlu aizgājušajā laikā, un viņu pasaules, kas atgādina svešas galaktikas planētas un šķietami brīvi peld izplatījumā, sastāsies apbrīnojami precīzā sistēmā…
|
|
|
Berķis, Aivars. Kūlas svilinātāji Šis ir romāns par mežu mērnieku vasaru, par mīlestību un uzticamību, kas tiek pārbaudīta ar ilgstošu atšķirību no ģimenes un ar airaujošu sānsoļu iespējām. Stāsts ir par mīlestības daudzveidību, par mīlestības spektru visā lielās oktāvas plašumā. Iecerot romānu, nebiju to domājis rakstīt par mežu un mežkopjiem, viņu vietā varētu būt jebkuras citas profesijas pārstāvji. Mežus izvēlējos, lai sev atvieglotu darbu, lai nebūtu jāizfantazē fons un dažādi amata sīkumi, jo 1962. gadā pats biju mežu meliorācijas projektētājs. Šādas izvēles pluss ir dokumentāla ticamība. Otrs pluss ir cerība uz lielo mežinieku saimi kā šī darba lasītājiem. /A.Berķis
|
|
|
Auziņš, Arnolds. Čau, vecās miesas! Nav svarīgi, kurš pansionāta papagailim iemācījis frivolo sveicienu, jo te notiek daudz trakākas lietas. Māte ar meitu, kas atnākusi ciemos, peldbaseinā ierauga slīkoni. Mistiskā kārtā slīķis pazūd, savu nāvi tikai notēlojis. Iet laiks, un šī pati persona patiešām ir beigta. Vainīgais grēksūdzē atzīstas noziegumā, lai gan autopsija viņa vainu neapliecina. Tas nav romāns tikai par to, kā skaisti novecot, bet galvenais, kā saglabāt cilvēcību un kopā sadzīvot vairākām paaudzēm. Vai mūsdienās pavisam pazudis tāds jēdziens kā “godbijība”? Visiem jau apnikusi pandēmija, bet literatūrā vēl neesam ar to sastapušies.
|
|
|
Aizrobežu literatūra |
|
|
Paruļskis, Sigits. Tumsa un partneri Lietuva, 1941. gads. Apmaiņā pret paša un iemīļotās – skaistās ebrejietes Juditas – drošību Vincents noslēdzis Fausta cienīgu vienošanos ar SS virsnieku: viņš fotografēs – “taisīs mākslu” par dzimtenes ciemos un mežos notiekošajām ebreju masu slepkavībām. Vai abu sargājamā, aizliegtā mīlestība nenonāks pārāk krasā pretrunā ar šaušalīgo, no mīļotās slēpjamo uzdevumu? Izmantojot fotogrāfiju kā metaforu, Sigits Paruļskis nesaudzīgi atklāj daudzu savu tautiešu pasivitāti un samierināšanos ar Lietuvas nesenās vēstures tumšākajām lappusēm.
|
|
|
Apanā, Nataša. Pār jumtu debess vien “Viņa māte un māsa zina, ka Vilks guļ cietumā, pat ja īstais vārds ir īslaicīga ieslodzījuma vieta, bet ko maina īstie vārdi, ja logiem ir restes, metāla durvis ar actiņu un viss, kas atrodas tikai četrās sienās. Viņas ir izstiepušās gultā, viņas nodreb, zinot, ka Vilks ir viens, viņas pieceļas. Viņas iedomājas, kā ir gulēt aiz restēm septiņpadsmit gadu vecumā, bet neviens nevar pa īstam iztēloties vakarus šādās vietās.” Gluži kā Pola Varlēna dzejolī, no kura aizgūts grāmatas nosaukums, šajā stāstā par ģimeni, ko veido Fēniksa un viņas bērni – Vilks un Paloma, ir daudz melnu lappušu, bet Natašas Apanā rakstības stils vērš visu uz gaismu, kas plūst no zilām un mierīgām debesīm, uz maigumu, kas galu galā spēj vienot šo ģimeni. No franču valodas tulkojusi Inta Geile-Sīpolniece.
|
|
|
Bariko, Alesandro. Tūkstoš Deviņsimt Virginian bija tvaikonis. Gados starp abiem lielajiem kariem, tas kursēja starp Eiropu un Ameriku, un tā krava bija miljardieri, emigranti un visvisādi parasti ļaudis. Runā, ka uz Virginian katru vakaru esot uzstājies satriecošs pianists ar neiedomājamu spēles tehniku, un viņš esot spēlējis brīnumainu, nekad agrāk nedzirdētu mūziku. Runā, ka viņa dzīvesstāsts esot pilnīgi neprātīgs, ka viņš esot piedzimis uz tā paša kuģa un ne reizi neesot no tā nokāpis. Runā, ka neviens nezinot, kāpēc tā.
|
|
|
Mariņina, Aleksandra. Cita patiesība Šis ir Aleksandras Mariņinas piecdesmitais, jubilejas romāns. Anastasija Kamenska pirmo reizi pēta kādu sena nozieguma krimināllietu. Notiesātais joprojām izcieš sodu labošanas iestādē. Kopš bērnības mēs esam pieraduši ticēt, ka patiesība ir viena. Tā ir kā balts akmentiņš melnu šķembu kaudzē. Pietiek visu pārcilāt, un tu noteikti atradīsi vienīgo, neapstrīdamo, absolūto patiesību… Bet vai tā ir? Pirms divdesmit gadiem Maskavas komunālā dzīvoklī tikusi izdarīta trīskārša nežēlīga slepkavība, nogalināti abi vecāki un bērns. Aizdomās turamais pats ieradies atzīties. Viņš aizturēts, notikusi izmeklēšana un tiesa. Senā notikuma krimināllieta nonākusi leģendārās operatīvās darbinieces, šobrīd atvaļinātās Anastasijas Kamenskas un jaunā žurnālista Pjotra Kravčenko rokās. Puisis uzskata, ka notiesātais nav bijis īstais vainīgais, viņu “iegāzuši”, un tiecas atmaskot izmeklētājus. Tads arī noskaidrojas, ka ikvienu šajā notikumā virzījusi sava patiesība, kas savukārt radījusi tūkstošiem melu veidu…
|
|
|
Devero, Džūda. No mīļotajiem nešķirieties… Ir 1972.gads. Meisonas mazpilsētiņā māsas Ekstones klusi lolo katra savu sapni. Vera alkst apceļot pasauli un palīdzēt cilvēkiem, tomēr ir spiesta palikt mājās, lai parūpētos par māti un jaunāko māsu. Kellija grasās apprecēties ar savu bērnības gadu draugu, kaut gan viņas sirds nekvēlo mīlestībā. Neviena no māsām nav pilnīgi laimīga par ceļu, kas katrai ejams. Kā rīkoties – vai piepildīt citu gaidas vai arī sekot savai sirdbalsij?
|
