“Pāreja” – Džastins Kronins

Džastins Kronins "Pāreja"

Ar postapokaliptisku literatūru mūs Latvijas izdevniecības nelutina, tomēr šad tad arī šajā žanrā kāds darbs iznāk. 2012. gadā tika iztulkots un izdots Džastina Kronina romāns „Pāreja”, šoreiz gods un slava izdevniecībai Zvaigzne ABC. Šeit uzreiz jāpiebilst, ka šis romāns ir triloģijas pirmā daļa un jāizsaka liela cerība, ka arī pārējās daļas nonāks līdz latviešu valodā lasošajiem. Izdevniecība sola, ka 2013.gadā otrā daļa tiks publicēta latviski un jācer, ka šis nebūs tas gadījums, kad pieprasījuma trūkuma dēļ paliek iztulkota un nopublicēta tikai daļa no triloģijas vai romānu cikla, kā tas bija ar „Daiļajām būtnēm” un „Skaisto tumsu” ko gan es personiski par bēdu pagaidām neuzskatu jo, šīs grāmatas lasījis, neesmu tomēr loģikas un pieklājības labad jau vajadzētu arī visas daļas publicēt. Vēl nepatīkamāka situācija ir ar Stīvena Kinga romānu ciklu „Tumšais tornis”, kurš ir ļoti populārs un interesants, bet Latvijā ir publicēts tikai pats cikla sākums „Strēlnieks”.

Tā kā literāri lutināts ar postapokalipsēm neesmu teikšu, ka šis ļoti labs romāns, liekams vienā plauktā ar Kormaka Makārtija „Ceļu” un Robēra Merla „Malvilas pili”, atliek tik baudīt un izbaudīt. Protams, ciešāk piedomājot atrodas jau kur piesieties, bet nedomāju, ka esmu īstais cilvēks, kurš objektīvi varētu kaut ko pārmest. Mana attieksme pret postapokaliptisko literatūru ir pārāk nekritiska, lai es cītīgi meklētu blusas starp burtiem. Subjektīvi man likās par daudz visvisādas iekšējās cīņas, psiholoģiskie portreti u.t.t., lai gan tas ir ļoti subjektīvi, daudziem tieši tas patiks. Man vairāk prasījās detalizēti tehniskie apraksti, izvērsts vēsturiskais fons un tamlīdzīgi. Arī varoņi dažbrīd sajuka vienā putrā, nevarēju saprast kurš Džons ir kurš Džons, bet tā laikam mana personīgā problēma, arī Mārtina episkajā sāgā „Troņu spēle” man bija grūtības ar n-tajiem tēliem.

Pasaule izstrādāta labi, postapokalipses dvesma uzvēdī lieliska un galvā zīmējās tik spilgtas ainas, ka šis darbs prasās pēc ekranizācijas seriālā. Tomēr tie mentālie psiho-šizo gājieni jauc galvu. Postapokalipsei jābūt dzelžaini loģiskai un fizikāli pamatotai, bet te diezgan daudz mistikas izlec ārā, man tas traucē. Sākums likās nedaudz pa garu, nevarēju saprast vai lasu sieviešu romānu vai CIP/FIB detektīvgabalu, bet nu vēlāk jau šī ilgā ekspozīcija attaisnojās. Man gan liekas, ka to varēja arī īsāku taisīt. Prasījās vēl vairāk aktīvas, dinamiskas darbības nervus kutinošas situācijās. Esošie darbības apraksti bija ļoti labi, bet gribējās vēl.

Kas tad man tiešām patika? Patvertnes, noliktavas, turbīnas, izdzīvotāju ciems, veco tehnoloģiju pielietošana, pamestas mājas un pilsētas, simtgadīgi konservi, hammeri, laboratorija un vēl simtiem sīkumu kas darbu padarīja patiešām garšīgi postapokaliptisku. Nedaudz dīvaini likās tie “vīrusainie” – tā kā par izturīgu, tā kā par ātru, bet nu mazums kādus zombijus spēj rakstnieks izdomāt. Zombijveidīgie, lai kā arī viņus sauktu ir redzēti filmu filmās un seriālos tā ka nedaudz jau piegriezušies, tad jau labāk varēja izmantot kaut kādus mutējušus suņus, plēsīgas kodolvāveres vai ko tamlīdzīgu, bet laikam jau tiem bija jābūt tieši cilvēkiem jo tieši vīruss un tā ietekme uz cilvēci ir šīs apokalipses pamatā.