Stīvens Kings Ventspils bibliotēkas plauktos…

Stīvenu Kingu zina visi, pat tie kas domā, ka nezina neko par Stīvenu Kingu šo to tomēr ir manījuši. Lai nonāktu saskarsmē ar Stīvenu Kingu nav obligāti, jālasa viņa grāmatas, pietiek ar televizoru. Pilnīgi noteikti jau vismaz no 80tajiem gadiem Kinga darbi ir ekranizēti un vien retais nebūs kaut vai epizodiski skatījies kādu no viņa filmām pa kādu no Latvijas TV kanāliem – uzreiz prātā nāk „Langoljeri”, „Zaļā jūdze” un „Mirdzums”. Tāpat nesen uz kino ekrāniem iznāca Stīvena Kinga „Kerijas” ekranizācija un cik esmu dzirdējis plānots filmēt, vai arī jau sākts filmēt jaunu ekranizāciju „Zvēru kapiņiem”. Šoreiz gan par oriģināliem – Stīvena Kinga grāmatām, nevis to ekranizācijām.

Latviski ir tulkotas un izdotas deviņas grāmatas, kuru autors ir Stīvens Kings. Starp šiem izdevumiem ir gan stāstu krājums, gan romānu cikla pirmā daļa un ir arī četru romānu izlase. Ventspils galvenajā bibliotēkā visas deviņas grāmatas ir pieejamas, un pēdējo divu mēnešu laikā starp dažām citām grāmatām es ar lielu interesi izlasīju visu latviski pieejamo Kinga daiļradi. Bibliotēkas plauktos ir arī Kinga darbi gan krievu, gan angļu valodās. Šobrīd sagatavošanā ir vēl divi Kinga darbi latviešu valodā, atliek vien gaidīt izdošanu un gaidot pārlasīt aizmirstos darbus vai ja kāds nav lasīts, tad gari nedomāt un paņemt bibliotēkā nelasītos Kinga darbus, tumšiem ziemas vakariem un garām, dīvainu skaņu pārpilnām naktīm ļoti piemērota lasāmviela.

Dažos teikumos izteicos par katru no šīm grāmatām, lai ieinteresētu tos kuri par Kingu zina tikai no TV un lai atgādinātu tiem kuri ir lasījuši tik pāris Stīvena Kinga darbus, ka ir vēl kāda čupiņa varen interesantas literatūras ko palasīties.

Secība subjektīvā, tāda kādā lasīju Kinga latviski izdotos darbus.

Kerija

Jau sen biju nosolījies šo grāmatu izlasīt jo kā nekā to tulkojusi mana jaunības dienu draudzene Santa. Tikai nebiju pamanījis to kā šī grāmatu parādās bibliotēkā, bērnu nodaļas jaunumiem līdzi nesekoju un šis romāns rodams ir Ventspils bibliotēkas bērnu un jauniešu nodaļas plauktos. Sen nebija tā bijis, ka izlasu grāmatu vienā piegājienā, parasti ir divi vai trīs piesēdieni, citreiz vairāk, bet tagad kā 22:30 paņēmu rokā tā 2:00 noliku. Ļoti aizraujoša, ieraujoša un ciet turoša grāmata. No tulkošanas smalkumiem neko daudz nesaprotu, bet šķiet, ka tulkojums ir ļoti labs. Samērā vienkāršā valoda ļāva lasīt bez aizķeršanās un atgriešanās pie jau lasītā kā tas šad tad gadās citās grāmatās. Teorētiski jau tur izņemot telekinēzi, trako kristieti Kerijas māti un izmocīto Keriju vairāk nekā pārāk interesanta nav. Viss pārējais ir Amerikas mazpilsētas vidusskolnieku standarts, populārie un nepopulārie, kniebšanās pa mašīnām, grūtniecība agros gados un šausmīgi daudz mēnešreižu aprakstu. Nekur nebiju saskāries ar tik daudziem, gariem un detalizētiem mēnešreižu aprakstiem. Tomēr kad tam piemet klāt radikāli fanātisku kristieti, ar telekinēzes spējām apveltītu, vienaudžu mocītu meiteni un pilsētu, kuru meitene iznīcina tad pat, mēnešreižu aprakstus var lasīt. Arī attieksmi pret kristiešiem šī grāmata neuzlabo jau nu nemaz, drīzāk jau otrādāk, reliģiskais fanātisms un ticība pasaku tēliem šķiet vēl ļaunāka padarīšana nekā līdz šim. Daļēji, vai pat lielākoties grāmata ir par mobingu, tikai nevar īsti saprast vai izlasot šo grāmatu mobingotāji, to pārtrauks vai turpinās vēl aktīvāk. No vienas puses kļūst skaidrs, ka mocītajiem arī ir jūtas un ka ir gauži slikti viņus mocīt, bet no otras puses gribas tak uzzināt vai upuriem piemīt telekinēzes spējas, protams, nedaudz bail ka nenones pilsētu, bet visdrīzāk šāda iespēja liksies pārāk neticama. Nu lai praktiskais mobings paliek uz sirdsapziņas tiem kuri ar to nodarbojas. Neliela neizpratne radās par pilsētas apmēriem, nelikās, ka tā būtu baigi liela, bet vidusskolas skolēnu skaits likās pārāk milzīgs tādai mazpilsētai, bet ej nu sazini ar āmurikāņu mazpilsētu demogrāfiju un izglītības sistēmu. Interesants ir arī teksta izkārtojums, darbība lineārajā laikā mijās ar dažādu cilvēku atskatu uz to, tādiem kā fragmentiem no grāmatām un intervijām. Gauži labs un aizraujošs romāns. Piebildīšu, ka jaunā „Kerijas” ekranizācija gan šķita visai laba lai gan tur ir atdota sava nodeva laikam un skatītājiem, parādījušies smārtfoni, youtube un beigas radikāli izmainītas. Un vēl -pārāk smuku viņi to Keriju paņēmuši, grāmatā tā meitene bija daudz nesmukāka nekā jaunajā ekranizācijā.

Zvēru kapiņi

Uhhh kur drūmi un nešpetni, ļauna grāmata. Uzrakstīts ļoti labi, bet aprakstītās lietas gan visai nejaukas. Ar šausmu literatūru man nekādas dižās pieredzes, tāpat kā ar filmām, nav, tāpēc nevaru spriest vai labs vai slikts šausmu romāns. Tomēr ir viens aspekts kas liek teikt, ka labs – Stīvens Kings taču. Tāds ļoti Happy sākums, nedaudz mistikas, bet visnotaļ priecīgs turpinājums, tad bāc un viss saiet pilnīgākajā nelaimju čupā, bēdas un šausmas, staigājoši miroņi, nestaigājoši līķi, sabraukts kaķis kuru vēlreiz jānoindē ar morfiju jo tapis ierakts ne tur, kapu atrakšana, līķu pārvietošana un atkārtota nogalināšana. Lasot šo atcerējos, ka viss ko es zinu par Indiāņu kapulaukiem (Indian burial ground) un zvēru kapiņiem nāk no tām Dienvidparka sērijām, kuras, kā izrādās ir ietekmējušās no šī romāna. Un kur tad vēl Ramones dziesma – Pet sematary. I don’t want to be buried in a Pet Sematary, I don’t want to live my life again. Tā ka no šī romāna daudz kas ir ietekmējies, savukārt man tas ļāva apjaust, ka šausmu literatūras žanrs nav mans lauciņš, bet par to vēl drošs neesmu – jāpalasa vēl Kings.

Roze, ērkšķu puķe.

Šis man likās visai dīvains, un varētu pat teikt nesakarīgs gabals. Sākumā tā kā sieviešromāns, tāds visai sadistisks sieviešromāns, bet nu ok, lai jau būtu, sievietes jau Greju ar lasa un šis katrā ziņā par to ir daudz labāks. Tad tas no sadistiska sieviešromāna pārvēršas salkani romantiskā sieviešromānā kam paralēli risinās kas līdzīgs detektīvtrillerim. Nākamajā brīdī paverās šizoīdi mistiska aina kad nevar saprast vai tas ir sapnis vai gļuks. Tad jau aiziet kārtīgs trilleris ar minimālu sieviešromāna piešprici. Kulminācija atkal gauži mistiska, un epilogs sviestains. Kā mistisks vai šausmu žanra darbs šis šķiet nederētu, pārāk daudz nemistikas, kā detektīvtrilleris ar neder, pārāk daudz sieviešromānam piederīgā. Jāpaliek pie tā ka šis ir Stīvena Kinga sarakstīts sieviešromāns ar mistikas un spriedzes elementiem un viss… Lesbietes visu laiku tiek pieminētas, bet tā arī neviena lesbiete tā īsti neparādās. Iespējams, ka romāns ir pieslānīts ar alūzijām un simbolismu tikai ar tādu ko es neatpazīstu un tādēļ nesaprotu izmantotā jēgu, ko kas simbolizē uz ko kas norāda. Vai sievietes bakstīšana ar zīmuli ir norāde uz krustā sišanu vai arī tas ir šašliku cepšanas simbolisks atainojums? Parasti es pie tulkojuma nepiesienos, bet šeit pat es jutu vietas, kurās kaut kas nav riktīgi, sīkumi, bet tie lika paklupt un atgriezties, lai pārlasītu šaubīgo vietu vēl pāris reizes, traucējoši un kaitinoši. Ja jau es vismaz reizes piecas paklupu tad cilvēks ar vērīgāku aci un izjūtu droši vien saķetu klupšanas akmeņus dučiem vien, “Kerijā” man tādu klupšanas akmeņu nebija.

Četri pēc pusnakts

Četri Stīvena Kinga romāni vienā izdevumā, viens labāks par otru, lai gan ne gluži labāks. Visi ir labi, katrs savādāks un visi gana aizraujoši.

Langoljeri

Nebojāiet iespaidu skatoties filmu, labāk paņemiet sākumā romānu un tikai pēc tam padomājiet vai vajag skatīties filmu, skatīties var, bet tā nav tik laba kā romāns, šādu tādu vizuālu iespaidu tā dod, bet tieši šis iespaids traucēja lasīt romānu, jo filmu biju, noskatījies vairākas reizes jau kopš 90to gadu vidus. Tagad pēc romāna izlasīšanas noskatījos vēlreiz un izdzēsu, pēc romāna tā man vairs nepatika. Pavisam nedaudz par Langoljeriem – Izlidojot caur laika plīsumu, varoņi nonāk citā realitātē, kuru grauž nost langoljeri. Cilvēku raksturi, savstarpējās attiecības, dažādi pagriezieni u.t.t. No visiem četriem grāmatas romāniem es šo liktu pēdējā vietā, un visdrīzāk tas ir filmas vainas dēļ.

Slepenais logs, slepenais dārzs

Šis romāns mani tiešām aizķēra, un to es liktu otrajā vietā no šiem četriem. Gribētos ko vairāk pastāstīt par sižetu un to kas rada dīvainas sajūtas lasītājā, bet negribas atklāt visu intrigu, nebūs interesanti lasīt. Galvenais varonis ir rakstnieks un iespējams tādēļ ka arī es mēdzu šo to rakstīt manī radās zināma iejušanās šajā tēlā. Tieši tādēļ kad pienāca tas kas pienāca tad manas sajūtas bija vēl jo dīvainākas.

Bibliotēkas policists

Darbs visiem tiem kuri mēdz kavēt grāmatu nodošanas termiņus, to es kā bibliotekārs iesaku. Pēc šī romāna, ja to lasīsiet atbilstošā atmosfērā un ņemsiet pietiekoši dziļi pie sirds, jūs grāmatas nesīsiet atpakaļ pirms termiņa. Šeit es beidzot noķēru šo to no izslavētās Kinga šausmu sajūtas, citi romāni likās tādi psiho trilleri, bet šis pa starpām bija arī tīri pašausmīgs. Protams, daudz kas likās pārāk šausmīgs, lai būtu patiešām šausmīgs, bet ar visu to iekšā ievelk un ārā nelaiž. Turklāt dažas epizodes bija tik reāli aprakstītas, ka iesēdās prātā uz ilgu laiku. Man gauži nepatīk, ka tiek mocīti bērni, bet par spīti vienai tādai ļoti spilgtai epizodei es tieši „Bibliotēkas policistu” no šiem četriem romāniem lieku pirmajā vietā.

Saules suns

Arī viens makten labs romāniņš ar interesantu un aizraujošu sižetu. Par apsēstu polaroid fotoaparātu un to kas no tā nāk ārā, kur tas paliek un kādas ciešanas sagādā apkārtējiem. Nekad nebiju domājis, ka ap kaut kādu fotoaparātu var savērpt tādu sižetu, ka vai spalvas uz muguras saslienas un kur nu vēl varoņi, to raksturi, vietas attēlojums, darbības – mmm gardi jo gardi gan un tas attiecas uz visiem Kinga romāniem. Psihotrilleru un šausmu romānu meistars ar lielo burtu turklāt jāņem vērā ka latviski nav tulkota ne puse no Kinga darbiem. Kas vēl palicis netulkots, kādi raksturi, sižeti, varoņi un šausmas… bail pat iedomāties.

Mirdzums

Izteikti psiholoģisks šausmu trilleris ar ļoti interesantu un aizraujošu sižetu. ja jau man „Bibliotēkas policistā” nepatika viena epizode, kur cieš mazs puisītis tad ko lai saka par „Mirdzumu” kur mazs puika mana dēla vecumā tiek mocīts ik pa brīdim. Bērnu mocīšana protams briesmīga, bet ja neņem visu aprakstīto cieši pie sirds, jo tā tomēr ir daiļliteratūra, tad lasīt var un vajag jo grāmata tiešām laba. Sīkās detaļas, atkāpes, apraksti – tas viss nodrošina pamatīgu fonu kas uzbur lielisku klātbūtnes efektu. Atkal jau notiek pozicionēšanās ar galvenajiem varoņiem, un tādēļ līdzi jušana vēl jo skaudrāka. Nedaudz par sižetu – jaunu rakstnieku – izbijušu alkoholiķi kopā ar sievu un ar mirdzumu apveltīto dēlu nometina uz ziemošanu augstu kalnos esošā viesnīcā. Ziemas pārraugs – jāpieskata apkures katls u.c. darbi, sasnieg sniegs, un viņi tur paliek līdz pavasarim… paredzēts, ka paliek līdz pavasarim, bet viesnīca ar nav ar pliku roku ņemama tā iemiesojas rakstniekā, trenkā puisīti un notiek šausmu lietas… nu trakas lietas… šausmīgs gabals… iesaku…

Mizerija

Negaidīti pavērsieni lasīšanas gaitā – pēc anotācijas un Gunta Bereļa recenzijas izlasīšanas domāju, ka nekā diža jau nebūs. Ar šādu domu sākot lasīt arī nekā diža nebija, vismaz sākumā. Tad palēnām, palēnām un arvien ātrāk ievilka, pavilka, parāva un ārā nelaida, tāpat kā Annija nelaida Šeldonu ārā no savas mājas, tikai kājas par laimi neviens man nost necirta. Protams, Bereļa recenzijā ir uzrakstītas ļoti prātīgas lietas un noteikti adekvātākā tulkojumā šis romāns būtu vēl baudāmāks. Tomēr arī tagad sižets ir gana interesants, un man kā tulkojumu lažu nemanītājam viss likās kārtībā. Pirmo reizi man bija tā ka lasot grāmatu sirdsdarbība paātrinās tā ka liekas tūlīt izsitīsies cauri ribām, lasu arvien fiksāk jo nav miera kamēr neuzzināšu kas tālāk. Turklāt tas viss pēc tāda it kā necerīga sākuma. Par ko romāns? Rakstnieku pēc autokatastrofas nolaupījusi viņa fane un tur gūstā, psiha sieviešromānus pārlasījusies tante liek nelaimīgajam sieviešromānu rakstniekam uzrakstīt vēl vienu sieviešromānu, spīdzina nabagu, piepumpē ar narkotikām un psiholoģiski sagrauj visvisādās vīzēs. Pārāk šķīsta tā Mizerijas fane pataisīta, iespējams, pietrūka kāda neķītra ainiņa ar invalidizētā rakstnieka izvarošanu, bet arī bez tā asumiņu šim darbam pietiek.

Nakts murgi.

Stāstu krājums kā jau stāstu krājums, daudzveidīgs, ko tur daudz vairāk piebilst, tiešām daudzveidīgs. Bija šis tas ļoti interesants, labs un aizraujošs, bija arī šis tas ne pārāk. Var arī uzrauties uz tulkotājas „pērlēm” un sapīties mēģinājumos atšifrēt kas gan īsti tur bijis domāts. Par „Nakts murgu „ tulkojuma nakts murgiem ļoti labi un plaši ir izteicies Guntis Berelis šeit.

Tomēr tā kā es esmu cilvēks kurš reti kad sit ar galvu pret sienu pavirša tulkojuma dēļ, tad šo grāmatu neierindoju galīgi nelasāmo kategorijā. Lasīt var, iespaids par daiļradi rodas, un dzīve iet uz priekšu, vēl divas grāmatas ir atlikušas manā Kinga kaudzītē, bet tās jau esmu lasījis arī iepriekš un šoreiz neņēmu no Ventspils Galvenās bibliotēkas plaukta, bet gan izcēlu no pats savas Valku ģimenes bibliotēkas plaukta.

Zaļā jūdze

Lai gan šī ir ļoti drūma, bēdīga un liktenīgas nolemtības pilna grāmata, tomēr tā ir viena no manām mīļākajām Kinga grāmatām, un šķiet arī viena no pirmajām kuru izlasīju kaut kad pasen. Precīzi vairs neatceros kura bija pirmā – vai nu „Zaļā jūdze” vai arī „Strēlnieks”. Arī ekranizācija „Zaļajai jūdzei” ir visnotaļ laba kā atceros. Grāmatai ir interesanta uzbūve, sadalījums, struktūra vai kā viņu tur sauc. Tā ir, sadalīta vairākās daļās, tā kā tika izdota pašā sākumā – pirmais izdevums bija burtnīcās. Nelineārais laika dalījums un šāda tāda smagā ironija dažbrīd atgādina Vonnegūtu. Varētu jau izplūst sižeta aprakstā, bet kamdēļ? Tie kuri ir Zaļo jūdzi lasījuši sižetu zina, tie kuri lasījuši nav – tie vai nu izlasīs un uzzinās vai nu nelasīs un kamdēļ gan viņiem ko zināt. Tā ka lasiet – manuprāt viena no labākajām Kinga grāmatām.

Strēlnieks

Stīvens Kinga „Strēlnieks” ir sākums vienam varenam romānu ciklam, kuru vieno nosaukums „Tumšais tornis”. Šī te pirmā daļa ir tāds mazs, mazs, bet nu ļoti gards kumosiņš no lielā 3000 lpp garā pīrāga. Kumosiņš, kurš pasviests latviešu lasītājam un norijot šo nieciņu ir radusies nojausma par to kāda episka pasaule slēpjas pārējās „Tumšā torņa” cikla grāmatās un viss, diemžēl latviski no „Tumšā torņa” nekas vairāk vēl nav iztulkots. Tas ir šausmīgi, personīgi man gandrīz vai jāsāk mācīties angļu valoda vai jāmeklē krieviski, tomēr krieviskā lasīšana vilksies ilgi, gribētos latviski.

Strēlnieka apdzīvotā postapokaliptiskā pasaule ir visnotaļ interesanta, tikai man kā parasti prasās vēl vairāk tieši par šo pasauli – par to kā no mums zināmās radās Kinga aprakstītā. Vismaz man ir pārliecība, ka viņš raksta nevis par izdomātu fantāzijas zemi, bet gan par Ameriku pēc daudziem gadsimtiem. Kodolkarš, epidēmijas, masu psihozes, kolektīvās pārpīpēšanās vai sazin kas, tieši to būtu interesanti uzzināt. Ļoti iespējams, ka nākamajās grāmatās par to ir stāstīts un tas kārdina. Par daudz man likās visvisādas mistikas, manai postapokalipsei jābūt praktiskai un loģiskai, nevis mistiskai. Tomēr ar visu to grāmata ir interesanta un pārāk plāna, gauži liela ir vēlme izlasīt nākamās „Tumšā torņa” cikla grāmatas. Bez lielām cerībām jāgaida šī cikla turpinājums latviski… nu vai arī tiešām jāķeras pie- „Тёмная Башня”

Līdzīgus, nelielus aprakstiņus es uzrakstu par katru lasīto grāmatu, šos aprakstus varat atrast manā mājaslapā www.valks.weebly.com sadaļā – lasāmgrāmatas.