Vilna – Hjū Hovijs

Īsteni postapokaliptisks SciFi psihotrilleris. Perfekti nostrādāts detalizētībā, teksta radītajās sajūtās, fona bagātībā un dinamiskajā darbībā. Ideāls sabalansējums – tēlu iekšējie psiholoģiskie aspekti savīti ar darbības dinamiku un tehniskajām detaļām. Daudz no man mīļajiem tehniskajiem sīkumiem atklājas caur varoņu darbību, nevis tehniskos aprakstos (lai gan tie arī man ļoti patīk).  Lasi un baudi.  Es gan mēdzu būt visnotaļ nekritisks pret savu mīļāko žanru, par kuru pēdējos gados ir kļuvis tieši postapokaliptiskais romāns.

Cenšoties “nespoilerēt”, nedaudz par sižetu vai vismaz lokāciju un fonu. Pēc tam, kad pasaule ir padarīta neapdzīvojama, ir ļaudis, kuri mīt elevatorā, milzīgā pazemes struktūrā ar 150 līmeņiem. Tur ir viss, lai nodrošinātu atlikušās cilvēces eksistenci gadsimtiem ilgi, tāda kā zeme miniatūrā. Dzīvojamie stāvi, slimnīcas un dzemdību nami, administrācijas telpas un kafetērijas, rūpniecība, fermas un augļu dārzi, IT, naftas atradnes, raktuves un daudz kas cits, viss, lai, apmierinot pamatprasības, varētu eksistēt dažus gadsimtus un pārlaist nelāgo padarīšanu ārpasaulē. Vesela rūpīgi būvēta un interesanta pasaule. Tad nu te arī attīstās sižets, kurš balstās uz to, ka viss ir būvēts uz noslēpumiem un patiesību zina tikai daži izredzētie elevatorā un vēl kāds. Interesanta ideja ir tā, ka elevatoram ir acis – sensori, kameras, kas uz ekrāniem rāda drūmo ainu ārpusē, šīs acis reizēm ir jātīra, un liela daļa sižetiskās jezgas grozās arī ap to, bet nu es ”nespoilerēšu”. Un vispār, lai pateiktu priekšā pēc iespējas mazāk, labāk neko daudz vairs neteikšu, bet ko teikt būtu daudz, daudz, jo TUR IR!!!

Viss ir uzbūvēts ļoti interesanti un aizraujoši. Vienīgais, kas prasījās, ir karte (hā, hā, zinu – smieklīgi, ka es to saku, jo man par “Rakstu vācēja ceļu” pārmet to pašu). Karte gan virszemei, bet tā ne tik ļoti, kā elevatora shematisks šķērsgriezums un stāvu plānojums, kas man personīgi palīdzētu stāstu uztvert labāk.

Šur tur prāts nedaudz aizmetās aiz tādiem kā neloģismiem, bet tas tomēr vēlāk atrisinājās. Ilgu laiku mocīja jautājums – Nu kāpēc, kāpēc tādā milzu struktūrā nav vismaz viens lifts?!? Uz beigām sekoja atbilde, kas daudz ko izskaidroja, tomēr tieši šim es tomēr nedaudz nenoticēju, ja pastāv cilvēku apdzīvota simtiem līmeņu augsta struktūra, tad liftam jābūt, un, ja tā nav, tad revolūcijas notiktu daudz biežāk. Kaut vai kravas celtnis, kaut kas tāds, bet nē – ir nesēji, kas deso augšup lejup pa cik? 150 līmeņiem? Laikam 150. Šeit nu ir tā vieta, kur prasās karte. Varbūt visi citi sev galvā visu smuki uzzīmē, bet man prasās shēma, zīmējums ir, bet vajag rasējumu vai sliktākajā gadījumā tehnisko specifikāciju, jo šīs te nianses, kuras mani ļoti interesē, es no teksta neuztvēru. Tie gan ir sīkumi, jo viss pārējais ir lielisks un tik interesants, ka lasot ik pa brīdim bažīgi aplūkoju atlikušo lapu daudzumu, tās kūst pārāk ātri un izlasot gribas vēl, ai kā gribas vēl.

Liels prieks par šo jauno izdevniecību “Prometejs”, kura ir izdevusi tik saistošus darbus kā “Vilna” un “Rūgtās sēklas”. Novēlu tā turpināt un noslēgt gan Elevatora sāgas izdošanu, gan Asinszāles triptihu un doties uz priekšu jo vēl netulkoti ir ļoti, ļoti daudz interesantu zinātniskās fantastikas darbu. Kā jau teicu, Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības rīkotajā ikgadējā konferencē LatCon2014 – “Tur Prometejā pie vadības grožiem ir kāds savējais, ja jau izdoti ir tieši šādi darbi.”

P.S. Šo grāmatu iespējams es izlasītu daudz vēlāk jo par to neko nezināju, mani uzrunāja vāks, ieraugot to pa gabalu es sapratu ka tā ir mana tēma.