Grāmatu tops

INDRIĶIS LATVIETIS – VARA / BAILES 2

INDRIĶIS LATVIETIS – VARA / BAILES 2 4/5 ( 1 Balss)

Pirmo pārbiedējis negaidīts drauds. Otra var zaudēt amatu un ļoti vēlas to saglabāt. Trešais jau pazaudējis reputāciju un par katru cenu grib revanšēties. Ceturtais stāv personiskā politiskā kraha priekšā. Piektā jūtas izmantota. Sestajam bezspēcībā un izmisumā gribas raudāt. Septītais nevar atļauties nepalikt savā amatā. Astotā pirmoreiz mūžā sākusi šaubīties. Devīto primitīvi šantažē. Desmitā plosās niknumā. Vienpadsmitajam steidzami “jāpieņem mēri”. Divpadsmitais baidās, ka viņam kāds atņems viņa dzīves laimi. Visi viņi ir varas teātra personāži, un visi viņi iedomājas, ka ir patstāvīgi un ļoti svarīgi. Taču izrādās, ka ikviena dzīvi un darbības nosaka ne tikai pagātnes noslēpumi, tagadnes vājības un nākotnes cerības, bet arī gandrīz visvareni režisori un scenāristi. “Kam pieder pagātne, tas valda pār nākotni,” Orvelu savulaik citēja traģiski bojāgājušais akadēmiķis Indulis Kronis, un šīs grāmatas varoņi par to pārliecinās. Latvijas valsts pastāvēšana ir tikai dažus soļus no bezdibeņa, bet vieni no viņiem ir apņēmības pilni spert lielu soli uz priekšu, kamēr citiem var vienkārši nākties to darīt. Ne visi no viņiem izdzīvos līdz jaunā romāna „Vara” pēdējām lappusēm.

ANDRIS AKMENTIŅŠ – SKOLOTĀJI

ANDRIS AKMENTIŅŠ – SKOLOTĀJI 4/5 ( 1 Balss)

Vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” klajā laists Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji”.

Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā.

Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas — katram par ko citu — kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav.

Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza.
Andris Akmentiņš

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

L.S. HILTONE – DOMINA

Nobalso!

Viņa atgriežas, lai atriebtos…

Džūditai Rešlijai tas ir izdevies! Viņa dzīvo greznībā apbrīnojami skaistajā Venēcijā un beidzot bauda dzīvi, kuras dēļ tika nogalinājusi.
Tomēr kāds zina par viņas pagātni. Šoreiz tā nav Džūdita, kas kontrolē notiekošo, un viņai nākas sastapties ar ienaidnieku, kurš ir daudz nežēlīgāks un varenāks, nekā viņa bija domājusi.
Džūdita spēs sevi pasargāt, ja vien atradīs kādu gleznu. Lai gan viņa ir pārliecināta, ka šāds mākslas darbs nemaz neeksistē, viņa nav vienīgā, kas dzen tam pēdas…
Vai niknums Džūditu aizvedīs pietiekami tālu, lai izbēgtu no nāves?

L.S. HILTONE – MAESTRA

Nobalso!

Pa dienu Džūdita Rešlija strādā par asistenti prestižā mākslas izsoļu namā.
Vakaros viņa pavedina un izklaidē kungus kādā Londonas šampanieša bārā.

Lai dzīvē tiktu uz augšu, Džūdita ir cītīgi mācījusies un zina, kā pareizi izturēties un ģērbties, kā runāt smalkā sabiedrībā. Viņa grib būt laba meitene.
Tomēr visi sapņi par labāku dzīvi sadrūp vienā acumirklī, kad Džūdita atklāj negodīgu krāpšanu pašā mākslas pasaules sirdī, par ko tiek atlaista no darba.

Un tad Džūdita iedomājas par savu seno draugu, ko bija atstājusi novārtā.

Draugu, kas palīdzēja viņai izturēt pāridarījumus un iegūt mākslas maģistra diplomu. Draugu, kādu nepienāktos zināt labajām meitenēm, – niknumu.

Tagad, lai dabūtu, ko vēlas, viņa ir gatava uz visu…

Lisa Hiltone, angļu rakstniece, ir studējusi mākslas vēsturi Parīzē un Florencē. Iepriekš viņa ir strādājusi par žurnālisti, mākslas kritiķi un raidījumu vadītāju. Viņas debijas romāns “Maestra” ir izdots vairāk nekā 30 valstīs un pēc tā motīviem tiek uzņemta kinofilma.

No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe.

MAIKLS KONELIJS – FARMACEITS. DIVI PATIESĪBAS VEIDI

MAIKLS KONELIJS – FARMACEITS. DIVI PATIESĪBAS VEIDI 5/5 ( 1 Balss)

Harijs Boss ir atgriezies policistu rindās un strādā Sanfernando departamentā. Viņš tiek izsaukts uz vietējo aptieku, kur mīklainos apstākļos nogalināti divi farmaceiti. Boss kopā ar kolēģiem sāk sekot pavedienu virknei, pamazām atklājot vērienīgu un ārkārtīgi bīstamu farmācijas melno tirgu.

Atriebties Bosam alkst arī kāds pagātnes ienaidnieks: vīrietis, kuru viņš iesēdinājis cietumā uz mūžu. Balansēdams uz naža asmens, Boss mēģina izlavierēt caur dzīves piespēlētajām lamatām.

MAIKLA KONELIJA vārds komentārus vairs neprasa: trīsdesmit divu romānu autors pārliecinoši ierindojams starp pasaules veiksmīgākajiem rakstniekiem. Konelija darbi tulkoti vairāk nekā četrdesmit valodās, pārdoti gandrīz astoņdesmit miljonos eksemplāru un ekranizēti lielbudžeta filmās.

FARMACEITS turpina Harija Bosa sēriju, kas guvusi milzīgu popularitāti visā pasaulē. Latviski tulkoti arī citi Konelija godalgotie romāni: Liesmojošā istaba, Piektais liecinieks, Putnubiedēklis, Verdikts, Advokāts u.c.

DACE JUDINA – UZRAKSTI MAN… VAKAR

Nobalso!

Tetraloģijas Latvijas simtgades romāni noslēdzošajā daļā savijas Ozolu, Kalēju, Nordenu, Ziemeļu, Balto, Legzdiņu, Tillmaņu un Locānu dzimtu likteņu epizodes, apliecinot – māju un cilvēku stāstiem nav sākuma un beigu. Laikam nav robežu – vakardiena un rītdiena veido šodienu. Laiks ir spirāle, kurā ikviens vijums atgriežas tajā pašā vietā, soli augstāk vai zemāk. Un mēs pa vidu – tik, cik katram atvēlēts. Tik, cik balti, pelēki vai melni, cik mīloši un mīlami… Kāpēc, laikam ejot, nekļūst vieglāk, gaišāk un cerīgāk? Kāpēc vēl arvien jākaro? Savā zemē, pagastā un novadā, sētā, dzimtā un ģimenē? Kāpēc esam tik divdabīgi, svārstīgi, lokani? Ar vienu roku ceļam, lolojam, auklējam, ar otru – iznīcinām, graujam, ārdām? Slavējam, glāstām un lepojamies. Lamājam, nicinām, nolādam, verbāli nogalinām… Cik Latvijā ģimeņu, kur tēvs nav tēvs, māte nav māte, bērns adoptēts, vecāki un vecvecāki spēlē lomu spēles un neviens par īstajiem senčiem nerunā? Cik mājās valda slēpta un atklāta emocionālā, psiholoģiskā un fiziskā vardarbība, par ko visi zina, bet neko nedara? Kā var dzīvot, publiski izrādoties labam, tīram un gaišam, bet ikdienā neatrodot labu vārdu paša tuviniekiem? Nezinot savu pagātni, kaut sapņos neiepazīstot vecākus un vecvecākus? Vai koks bez saknēm var dzīt jaunas atvases?

KĀRENA VAITA – LAIKA UPES KRASTOS

Nobalso!

Māsu Eleanoras un Īvas dzīvi izmainīja nelaimes gadījums, kas ilga tikai dažas sekundes, bet pārvilka svītru pāri abu sapņiem un savstarpējai uzticībai. Elanora prieku spēj rast vienīgi mūzikā, kuras brīnišķīgo pasauli viņai atklāja mīļotais tēvs. Sieviete klusībā sapņo kļūt par profesionālu pianisti.

Reiz Eleanoras klavierspēli dzird viņas priekšnieks Fins Bofeins un piedāvā sievietei neparastu darījumu. Eleanora varētu tam arī piekrist, bet miera nedod doma par to, kādēļ Fins tik aizdomīgi daudz zina par viņas dzīvi. Vai tas kaut kā ir saistīts ar viņas noslēpumaino pagātni?

Kopš dienas, kad Kārena Vaita izlasīja romānu Vējiem līdzi, viņastingri nolēma kļūt vai nu par rakstnieci, vai arī otru Skārletu O’Hāru. Savā ziņā viņai ir izdevies gan viens, gan otrs. Kārenas Vaitas prozai piemīt īpaša enerģija, šīs autores romānos harmoniski apvienojas romantika un mīkla, tādēļ tie ir interesanti plašam lasītāju lokam. Visas rakstnieces grāmatas atradušās The New York Times bestselleru saraksta augšgalā, un arī romāns Laika upes krastos jau ieguvis atzinību visā pasaulē.

No angļu valodas tulkojusi Ingūna Jundze

BARBARA BREDFORDE TEILORE – KAVENDONAS VEIKSME

BARBARA BREDFORDE TEILORE – KAVENDONAS VEIKSME 5/5 ( 1 Balss)

Barbara Teilora Bredforda (1933) ir angļu rakstniece, kuras romāni tulkoti vairāk nekā 40 valodās, izdoti 90 valstīs un šobrīd pārdoti vairāk nekā 90 miljonos eksemplāru. Romāns “Kavendonas veiksme” ir triloģijas trešā grāmata.

Brīnišķīgais Kavendonas nams Jorkšīras tīrelī stāv jau vairākus gadsimtus. Divas ģimenes – aristokrātiskie Ingemi un Svonni, kuri viņus apkalpo, – ir savstarpēji saistītas jau kopš iemūrēts pirmais akmens Kavendonas mājas pamatos.
Kad kā melni negaisa mākoņi virs Kavendonas savelkas kara draudi, abu ģimeņu dēli, vīri un brāļi iesaistās karadienestā, un arī pašu namu skar liela nelaime.
Mīlas dēkas un romantiskas jūtas, bēdas un prieks piepilda šīs episkās sāgas lappuses, Ingemiem un Svonniem palīdzot cits citam un arī ciemata iedzīvotājiem.
Kavendonas veiksme viņus ir sargājusi jau gadiem ilgi, bet vai tā spēs palīdzēt arī šoreiz un nosargās jauno paaudzi?

No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga.

INGUNA DIMANTE – NĀVE KRAUKĻU CIEMĀ

Nobalso!

Advokāts Arnis Celms kafejnīcā flirtē ar pievilcīgu gaišmati Megiju, kad ziņa telefonā vīrieti aizsauc pildīt profesionālos pienākumus.
Ārēji viesmīlīgajā Kraukļuciemā nogalināta jauna sieviete. Vai seksuāla rakstura noziegums? Vai pietiek pierādījumu, lai celtu apsūdzību? Tas jāizlemj prokurorei, kafejnīcā sastaptajai Megijai Hānei.
Aizliegta kaisle uzvirmo starp pretējām pusēm – advokātu un prokurori. Ne mazāk kaislību glabā Kraukļuciema iemītnieki un leģenda par vilkati, kurš it kā plosījis jaunas meitenes… Vilkatis vai tomēr cilvēks?

Inguna Dimante absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti un ieguvusi pedagoģijas maģistra grādu. Rakstīšanai pievērsusies samērā nesen, šis ir autores trešais romāns.

BRUNHILDE POMSELA, TORE D. HANSENS – ES BIJU TIKAI SEKRETĀRE

Nobalso!

Tā ar mums vienkārši notika!” 106 gadu vecumā saka Jozefa Gebelsa sekretāre.
Vai vēsture atkārtojas?

Grāmatā “Es biju tikai sekretāre” Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa bijusī sekretāre Brunhilde Pomsela ( Brunhilde Pomsel) stāsta par to, ka jaunībā nav interesējusies par nacionālsociālistu panākumiem; sociāla un morāla sabrukuma laikos viņai ir rūpējusi tikai pašas karjera. Savās atmiņās viņa ļauj mums ieraudzīt šausmu banalitāti.

Pomsela bija nepolitiska līdzskrējēja un to arī neapstrīd. Pirmajā vietā viņai bija darbs, pienākuma apziņa un vēlēšanās iekļauties sabiedrībā. Tikai pēc kara beigām viņa ir apzinājusies notikušā mērogus. Pomselas dzīvesstāsts un atklātība konfrontē mūs ar tagad tik aktuālo jautājumu par personisko atbildību laikmeta politiskajās norisēs. Vai vēlāk mēs līdzīgi Brunhildei Pomselai sacīsim: „Mēs nemaz negribējām to zināt”?

Politologs Tore D. Hansens grāmatā analizē Brunhildes Pomselas atmiņas un konstatē pārsteidzošas paralēles starp pagātni un tagadni. Šī grāmata aicina atmosties. Brunhildes Pomselas piemērs rāda, kur var novest vienaldzība, ignorance un politiskas intereses trūkums.

Tore D. Hansens (Thore D. Hansen) ir politologs un sociologs, populārs ekonomikas žurnālists un komunikāciju konsultants. Kā starptautiskās politikas un slepeno dienestu darbības speciālists viņš ir pieprasīts eksperts plašsaziņas līdzekļos, raksta grāmatas un pēta aktuālos politikas un laikmetīgās vēstures aspektus.